第一千三百八十五章 在家经, 增支部5集179经
179 在家经
那时,给孤独居士被大约五百名优婆塞(在家男信众)围绕着,前往世尊(佛陀)处。到了之后,向世尊礼敬,然后坐在一旁。
那时,世尊对尊者舍利弗说道:
"舍利弗,你们若知道任何在家人——穿白衣者——在五学处上行为清净,并且能随意地、不困难地、不费力地获得四种增上心的现法安乐住,那么他如果愿意,就可以自己为自己记说(宣告):'我已灭尽了地狱,已灭尽了畜生道,已灭尽了饿鬼界,已灭尽了恶趣、恶道、堕处。我是入流者(须陀洹),不退堕法,决定的,以正觉为归趣。'"
"在哪五学处上行为清净呢?舍利弗,在这里,圣弟子远离杀生,远离不与取(偷盗),远离欲邪行(邪淫),远离妄语,远离饮用谷酒、果酒及导致放逸之处(饮酒)。在这五学处上行为清净。"
"哪四种增上心的现法安乐住,他能随意地、不困难地、不费力地获得呢?"
"舍利弗,在这里,圣弟子对佛陀具有不坏净信:'彼世尊确实是阿罗汉、正等正觉者、明行足、善逝、世间解、无上调御丈夫、天人师、佛陀、世尊。'这是他所证得的第一种增上心的现法安乐住,为了使不清净的心得到清净,为了使不纯净的心得到纯净。"
"再者,舍利弗,圣弟子对法具有不坏净信:'世尊所善说之法,是自见的、即时的、来看的、导向(涅槃)的、智者各自可证知的。'这是他所证得的第二种增上心的现法安乐住,为了使不清净的心得到清净,为了使不纯净的心得到纯净。"
"再者,舍利弗,圣弟子对僧团具有不坏净信:'世尊的弟子僧团是善行道的,世尊的弟子僧团是正直行道的,世尊的弟子僧团是如理行道的,世尊的弟子僧团是正当行道的。也就是四双八辈之人,这就是世尊的弟子僧团,值得供养、值得款待、值得布施、值得合掌礼敬、是世间的无上福田。'这是他所证得的第三种增上心的现法安乐住,为了使不清净的心得到清净,为了使不纯净的心得到纯净。"
"再者,舍利弗,圣弟子具足圣者所喜爱的戒——不破缺的、不穿孔的、无斑点的、无杂染的、自由的、被智者所赞叹的、不被执取的、导向定的。这是他所证得的第四种增上心的现法安乐住,为了使不清净的心得到清净,为了使不纯净的心得到纯净。"
"他能随意地、不困难地、不费力地获得这四种增上心的现法安乐住。"
"舍利弗,你们若知道任何在家人——穿白衣者——在这五学处上行为清净,并且能随意地、不困难地、不费力地获得这四种增上心的现法安乐住,那么他如果愿意,就可以自己为自己记说:'我已灭尽了地狱,已灭尽了畜生道,已灭尽了饿鬼界,已灭尽了恶趣、恶道、堕处。我是入流者,不退堕法,决定的,以正觉为归趣。'"
偈颂:
"见到地狱的恐怖后,应当远离诸恶行;
受持圣法之后,智者应当远离(恶法)。
不应伤害众生命,在现有中应精进;
知道了不应说妄语,不应触碰不与之物。
应满足于自己的妻子,远离他人的妻子;
人不应饮用果酒和谷酒,那是令心迷醉之物。
应随念正等觉者,应思惟正法;
应培养无嗔害、有利益的心,朝向天界。
当有可施之物出现时,对于想求福德的人,
首先布施给寂静者(圣者),供养就变得广大。
舍利弗,我将说明寂静者,请你听我说:
无论是黑色的、白色的、红色的、黄色的牛中,
无论是杂色的、同色的牛,还是灰色的牛中,
无论在哪一种牛中,若生出一头被调伏的公牛,
能堪负重、力量具足、行进善速,
人们就将重担驾在它身上,不去考虑它的毛色。
同样地,在人类之中,无论生于哪一种族——
刹帝利、婆罗门、吠舍、首陀罗、旃陀罗、清道夫中,
无论在哪一种中,若生出一个被调伏的、善行的人——
住于正法、戒行具足、说真实语、有惭愧心的人,
已舍弃了生死、梵行圆满的人,
已放下了重担、已解脱、已做完该做之事、无漏的人,
一切法的到彼岸者、无执取而涅槃的人——
在那无尘的福田中,供养就变得广大。
但那些愚昧无知的人、智慧浅薄的、没有闻法的人,
他们在外面布施,不亲近寂静的圣者。
而那些亲近寂静者的人——亲近有智慧的、被智者所尊敬的人——
他们对善逝(佛陀)的信,已生根、已建立。
他们或者前往天界,或者在此世生于善家中;
智者们渐次地证得涅槃。"
第九经终。
巴利语原版经文
AN.5.179/ 9. Gihisuttaṃ
179. Atha kho anāthapiṇḍiko gahapati pañcamattehi upāsakasatehi parivuto yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Atha kho bhagavā āyasmantaṃ sāriputtaṃ āmantesi– “yaṃ kañci, sāriputta, jāneyyātha gihiṃ odātavasanaṃ pañcasu sikkhāpadesu saṃvutakammantaṃ catunnaṃ ābhicetasikānaṃ diṭṭhadhammasukhavihārānaṃ nikāmalābhiṃ akicchalābhiṃ akasiralābhiṃ, so ākaṅkhamāno attanāva attānaṃ byākareyya– ‘khīṇanirayomhi khīṇatiracchānayoni khīṇapettivisayo khīṇāpāyaduggativinipāto, sotāpannohamasmi avinipātadhammo niyato sambodhiparāyaṇo’”ti.
“Katamesu pañcasu sikkhāpadesu saṃvutakammanto hoti? Idha sāriputta, ariyasāvako pāṇātipātā paṭivirato hoti, adinnādānā paṭivirato hoti, kāmesumicchācārā paṭivirato hoti, musāvādā paṭivirato hoti, surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭivirato hoti. Imesu pañcasu sikkhāpadesu saṃvutakammanto hoti.
“Katamesaṃ catunnaṃ ābhicetasikānaṃ diṭṭhadhammasukhavihārānaṃ nikāmalābhī hoti akicchalābhī akasiralābhī? Idha, sāriputta, ariyasāvako buddhe aveccappasādena samannāgato hoti– ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi, satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti. Ayamassa paṭhamo ābhicetasiko diṭṭhadhammasukhavihāro adhigato hoti avisuddhassa cittassa visuddhiyā apariyodātassa cittassa pariyodapanāya.
“Puna caparaṃ, sāriputta, ariyasāvako dhamme aveccappasādena samannāgato hoti ‘svākkhāto bhagavatā dhammo sandiṭṭhiko akāliko ehipassiko opaneyyiko paccattaṃ veditabbo viññūhī’ti. Ayamassa dutiyo ābhicetasiko diṭṭhadhammasukhavihāro adhigato hoti avisuddhassa cittassa visuddhiyā apariyodātassa cittassa pariyodapanāya.
“Puna caparaṃ, sāriputta, ariyasāvako saṅghe aveccappasādena samannāgato hoti– ‘suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho ujuppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho ñāyappaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho sāmīcippaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho, yadidaṃ cattāri purisayugāni aṭṭha purisapuggalā esa bhagavato sāvakasaṅgho āhuneyyo pāhuneyyo dakkhiṇeyyo añjalikaraṇīyo anuttaraṃ puññakkhettaṃ lokassā’ti. Ayamassa tatiyo ābhicetasiko diṭṭhadhammasukhavihāro adhigato hoti avisuddhassa cittassa visuddhiyā apariyodātassa cittassa pariyodapanāya.
“Puna caparaṃ, sāriputta, ariyasāvako ariyakantehi sīlehi samannāgato hoti akhaṇḍehi acchiddehi asabalehi akammāsehi bhujissehi viññuppasatthehi aparāmaṭṭhehi samādhisaṃvattanikehi. Ayamassa catuttho ābhicetasiko diṭṭhadhammasukhavihāro adhigato hoti avisuddhassa cittassa visuddhiyā apariyodātassa cittassa pariyodapanāya. Imesaṃ catunnaṃ ābhicetasikānaṃ diṭṭhadhammasukhavihārānaṃ nikāmalābhī hoti akicchalābhī akasiralābhī.
“Yaṃ kañci, sāriputta, jāneyyātha gihiṃ odātavasanaṃ– imesu pañcasu sikkhāpadesu saṃvutakammantaṃ, imesañca catunnaṃ ābhicetasikānaṃ diṭṭhadhammasukhavihārānaṃ nikāmalābhiṃ akicchalābhiṃ akasiralābhiṃ, so ākaṅkhamāno attanāva attānaṃ byākareyya– ‘khīṇanirayomhi khīṇatiracchānayoni khīṇapettivisayo khīṇāpāyaduggativinipāto, sotāpannohamasmi avinipātadhammo niyato sambodhiparāyaṇo’”ti.
“Nirayesu bhayaṃ disvā, pāpāni parivajjaye;
Ariyadhammaṃ samādāya, paṇḍito parivajjaye.
“Na hiṃse pāṇabhūtāni, vijjamāne parakkame;
Musā ca na bhaṇe jānaṃ, adinnaṃ na parāmase.
“Sehi dārehi santuṭṭho, paradārañca ārame;
Merayaṃ vāruṇiṃ jantu, na pive cittamohaniṃ.
“Anussareyya sambuddhaṃ, dhammañcānuvitakkaye;
Abyāpajjaṃ hitaṃ cittaṃ, devalokāya bhāvaye.
“Upaṭṭhite deyyadhamme, puññatthassa jigīsato.
Santesu paṭhamaṃ dinnā, vipulā hoti dakkhiṇā.
“Santo have pavakkhāmi, sāriputta suṇohi me;
Iti kaṇhāsu setāsu, rohiṇīsu harīsu vā.
“Kammāsāsu sarūpāsu, gosu pārevatāsu vā;
Yāsu kāsuci etāsu, danto jāyati puṅgavo.
“Dhorayho balasampanno, kalyāṇajavanikkamo;
Tameva bhāre yuñjanti, nāssa vaṇṇaṃ parikkhare.
“Evamevaṃ manussesu, yasmiṃ kismiñci jātiye;
Khattiye brāhmaṇe vesse, sudde caṇḍālapukkuse.
“Yāsu kāsuci etāsu, danto jāyati subbato;
Dhammaṭṭho sīlasampanno, saccavādī hirīmano.
“Pahīnajātimaraṇo, brahmacariyassa kevalī;
Pannabhāro visaṃyutto, katakicco anāsavo.
“Pāragū sabbadhammānaṃ, anupādāya nibbuto;
Tasmiñca viraje khette, vipulā hoti dakkhiṇā.
“Bālā ca avijānantā, dummedhā assutāvino;
Bahiddhā dadanti dānāni, na hi sante upāsare.
“Ye ca sante upāsanti, sappaññe dhīrasammate;
Saddhā ca nesaṃ sugate, mūlajātā patiṭṭhitā.
“Devalokañca te yanti, kule vā idha jāyare;
Anupubbena nibbānaṃ, adhigacchanti paṇḍitā”ti. Navamaṃ.