相应部4相应21经/众多经(魔相应/有偈篇/祇夜)

我是这样听说的:有一次,世尊住在释迦族的尸罗瓦提城。那时,有许多比丘在离世尊不远处精进修行,保持警觉,努力用功。

这时,恶魔波旬化现成一个婆罗门的样子,头上有巨大的发髻,身披鹿皮,看起来年老体衰,弓腰驼背,呼吸粗重。他手持无花果木杖,走向那些比丘。走近后,他对比丘们说:

"诸位年轻的出家人啊,你们头发乌黑,正值青春年华,正当壮年,还没有享受过欲乐。请享受人间的欲乐吧,不要舍弃眼前可见的(欲乐),而追求遥不可及的(解脱)。"

比丘们回答说:"婆罗门啊,我们并非舍弃眼前可见的而追求遥不可及的。相反,我们是舍弃遥不可及的而追求眼前可见的。婆罗门啊,世尊说过,欲乐是暂时的,多苦多恼,其中危险更多。而这法是当下可见的,不受时间限制的,邀人亲自来看的,导向(涅槃)的,智者们能各自证知的。"

听到这话,恶魔波旬摇头晃脑,吐出舌头,在额头上显出三道皱纹,拄着拐杖离开了。

之后,那些比丘去见世尊。到达后,向世尊致敬,然后坐在一旁。坐下后,他们将刚才发生的事情告诉了世尊。

世尊说:"比丘们,那不是婆罗门。那是恶魔波旬,他来是为了迷惑你们的。"

然后,世尊理解了这件事的意义,当时说了这个偈颂:

"已经看到苦及其根源的人,怎么会向欲乐低头?

知道执着是世间的束缚,人应当学习去除它。"

这篇经文主要讲述了恶魔波旬试图诱惑比丘们放弃修行,享受欲乐,但比丘们以正确的佛法知见回应并战胜了诱惑。最后佛陀赞叹了比丘们的智慧,并以偈颂强调了理解苦的本质和摆脱执着的重要性。

巴利语原版经文

3. Tatiyavaggo

SN.4.21/(1). Sambahulasuttaṃ

　　 157. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā sakkesu viharati silāvatiyaṃ. Tena kho pana samayena sambahulā bhikkhū bhagavato avidūre appamattā ātāpino pahitattā viharanti. Atha kho māro pāpimā brāhmaṇavaṇṇaṃ abhinimminitvā mahantena jaṭaṇḍuvena ajinakkhipanivattho jiṇṇo gopānasivaṅko ghurughurupassāsī udumbaradaṇḍaṃ gahetvā yena te bhikkhū tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te bhikkhū etadavoca– “daharā bhavanto pabbajitā susū kāḷakesā bhadrena yobbanena samannāgatā paṭhamena vayasā anikkīḷitāvino kāmesu. Bhuñjantu bhavanto mānusake kāme. Mā sandiṭṭhikaṃ hitvā kālikaṃ anudhāvitthā”ti. “Na kho mayaṃ, brāhmaṇa, sandiṭṭhikaṃ hitvā kālikaṃ anudhāvāma. Kālikañca kho mayaṃ, brāhmaṇa, hitvā sandiṭṭhikaṃ anudhāvāma. Kālikā hi, brāhmaṇa, kāmā vuttā bhagavatā bahudukkhā bahupāyāsā, ādīnavo ettha bhiyyo. Sandiṭṭhiko ayaṃ dhammo akāliko ehipassiko opaneyyiko paccattaṃ veditabbo viññūhī”ti. Evaṃ vutte, māro pāpimā sīsaṃ okampetvā jivhaṃ nillāletvā tivisākhaṃ nalāṭe nalāṭikaṃ vuṭṭhāpetvā daṇḍamolubbha pakkāmi.

　　 Atha kho te bhikkhū yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinnā kho te bhikkhū bhagavantaṃ etadavocuṃ– “idha mayaṃ, bhante, bhagavato avidūre appamattā ātāpino pahitattā viharāma. Atha kho, bhante, aññataro brāhmaṇo mahantena jaṭaṇḍuvena ajinakkhipanivattho jiṇṇo gopānasivaṅko ghurughurupassāsī udumbaradaṇḍaṃ gahetvā yena mayaṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā amhe etadavoca– ‘daharā bhavanto pabbajitā susū kāḷakesā bhadrena yobbanena samannāgatā paṭhamena vayasā anikkīḷitāvino kāmesu. Bhuñjantu bhavanto mānusake kāme. Mā sandiṭṭhikaṃ hitvā kālikaṃ anudhāvitthā’ti. Evaṃ vutte, mayaṃ, bhante, taṃ brāhmaṇaṃ etadavocumha– ‘na kho mayaṃ, brāhmaṇa, sandiṭṭhikaṃ hitvā kālikaṃ anudhāvāma. Kālikañca kho mayaṃ, brāhmaṇa, hitvā sandiṭṭhikaṃ anudhāvāma. Kālikā hi, brāhmaṇa, kāmā vuttā bhagavatā bahudukkhā bahupāyāsā, ādīnavo ettha bhiyyo. Sandiṭṭhiko ayaṃ dhammo akāliko ehipassiko opaneyyiko paccattaṃ veditabbo viññūhī’ti. Evaṃ vutte, bhante, so brāhmaṇo sīsaṃ okampetvā jivhaṃ nillāletvā tivisākhaṃ nalāṭe nalāṭikaṃ vuṭṭhāpetvā daṇḍamolubbha pakkanto”ti.

　　 “Neso, bhikkhave, brāhmaṇo. Māro eso pāpimā tumhākaṃ vicakkhukammāya āgato”ti. Atha kho bhagavā etamatthaṃ viditvā tāyaṃ velāyaṃ imaṃ gāthaṃ abhāsi–

　　 “Yo dukkhamaddakkhi yatonidānaṃ, kāmesu so jantu kathaṃ nameyya.

　　 Upadhiṃ viditvā saṅgoti loke, tasseva jantu vinayāya sikkhe”ti.