相应部10相应10经到14经 诵经经,不善寻思经,正午经,放纵根门经,偷香经
相应部10相应10经到14经/(夜叉相应/有偈篇/祇夜)
10 诵经经
有一次,一位比丘住在拘萨罗国的某个树林中。那时,这位比丘以前常常过度地诵经,但后来却变得沉默寡言,不再精进用功。于是住在那片树林里的天神听不到比丘诵经的声音,就来到比丘面前,用偈颂对他说:
"比丘啊,你为何不再和其他比丘一起诵经?
听闻佛法能获得信心,当下即可获得赞叹。"
比丘回答说:
"我曾经对佛法有热忱,直到我领悟了离欲。
自从领悟了离欲,对于所见所闻所觉,
圣者说要了知后放下。"
11 不善寻思经
有一次,一位比丘住在拘萨罗国的某个树林中。那时,这位比丘在午休时生起了邪恶不善的念头,比如贪欲念、嗔恨念、伤害念。住在那片树林里的天神出于慈悲,想要警醒这位比丘,于是来到他面前,用偈颂对他说:
"由于不如理作意,你被妄想所困扰;
放下不如理,培养如理思维。
思惟佛陀、佛法、僧伽和自己的戒行,
你将获得欢喜,无疑能得到喜乐。
从此充满欢喜,你将终结痛苦。"
于是那位比丘受到天神的警醒而生起警觉。
12 正午经
有一次,一位比丘住在拘萨罗国的某个树林中。那片树林里的天神来到比丘面前,在比丘身边诵念这首偈颂:
"正午时分,鸟儿停止鸣叫,
广大的森林沙沙作响,这让我感到恐惧。"
比丘回答说:
"正午时分,鸟儿停止鸣叫,
广大的森林沙沙作响,这让我感到喜悦。"
13 放纵根门经
有一次,许多比丘住在拘萨罗国的某个树林中。这些比丘骄傲自大、轻浮不稳重、多言喧哗、心不专注、失念、不正知、心散乱、根门放纵。住在那片树林里的天神出于慈悲,想要警醒这些比丘,于是来到他们面前,用偈颂对他们说:
"从前乔达摩的弟子比丘们过着快乐的生活,
无欲地寻求食物,无欲地寻求卧具。
他们了知世间无常,因此终结了痛苦。
现在你们却使自己难以满足,如同村中的家主,
吃了又吃,躺卧在他人家中,昏昏欲睡。
我向僧团合掌致敬,但要对其中一些人说:
你们被抛弃了,无依无靠,如同饿鬼一般。
我所说的是那些放逸的人,
对于那些不放逸的人,我向他们致敬。"
于是那些比丘受到天神的警醒而生起警觉。
14 偷香经
有一次,一位比丘住在拘萨罗国的某个树林中。那时,这位比丘在用完午餐后,走进一个莲花池,闻着莲花的香气。住在那片树林里的天神出于慈悲,想要警醒这位比丘,于是来到他面前,用偈颂对他说:
"你闻着这朵没有给予你的水生花,
这是偷盗的一种,你是个偷香贼啊,朋友!"
比丘回答说:
"我没有拿走也没有折断,只是远远地闻香,
那么为什么说我是偷香贼呢?
那些挖掘莲藕、折断莲花的人,
行为如此粗暴,为何不说他们呢?"
天神说:
"那个粗暴的人,就像沾满脏污的尿布,
对他我无话可说,但你应该受到劝诫。
对于无垢的人,总是追求清净的人来说,
即使像发丝般细小的恶行,也会显得如山一般巨大。"
比丘说:
"夜叉啊,你确实了解我,而且对我怀有慈悲,
请你以后再看到这样的事时也要告诉我。"
天神说:
"我们不是靠你生活,也不是你的仆人,
比丘啊,你自己应该知道如何走向善趣。"
于是那位比丘受到天神的警醒而生起警觉。
林居天神相应完
总结:
独居、侍奉、迦叶族、众多、
阿难、阿那律、龙授、良家妇女、
跋耆子、毗舍离、诵经、不如理、
正午、放纵根门、莲花,共十四则。
巴利语原版经文
10. Sajjhāyasuttaṃ
230. Ekaṃ samayaṃ aññataro bhikkhu kosalesu viharati aññatarasmiṃ vanasaṇḍe. Tena kho pana samayena so bhikkhu yaṃ sudaṃ pubbe ativelaṃ sajjhāyabahulo viharati so aparena samayena appossukko tuṇhībhūto saṅkasāyati. Atha kho yā tasmiṃ vanasaṇḍe adhivatthā devatā tassa bhikkhuno dhammaṃ asuṇantī yena so bhikkhu tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā taṃ bhikkhuṃ gāthāya ajjhabhāsi–
“Kasmā tuvaṃ dhammapadāni bhikkhu, nādhīyasi bhikkhūhi saṃvasanto.
Sutvāna dhammaṃ labhatippasādaṃ, diṭṭheva dhamme labhatippasaṃsan”ti.
“Ahu pure dhammapadesu chando, yāva virāgena samāgamimha.
Yato virāgena samāgamimha, yaṃ kiñci diṭṭhaṃva sutaṃ mutaṃ vā.
Aññāya nikkhepanamāhu santo”ti.
11. Akusalavitakkasuttaṃ
231. Ekaṃ samayaṃ aññataro bhikkhu kosalesu viharati aññatarasmiṃ vanasaṇḍe. Tena kho pana samayena so bhikkhu divāvihāragato pāpake akusale vitakke vitakketi, seyyathidaṃ kāmavitakkaṃ, byāpādavitakkaṃ, vihiṃsāvitakkaṃ. Atha kho yā tasmiṃ vanasaṇḍe adhivatthā devatā tassa bhikkhuno anukampikā atthakāmā taṃ bhikkhuṃ saṃvejetukāmā yena so bhikkhu tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā taṃ bhikkhuṃ gāthāhi ajjhabhāsi–
“Ayoniso manasikārā, so vitakkehi khajjasi;
Ayoniso paṭinissajja, yoniso anucintaya.
“Satthāraṃ dhammamārabbha, saṅghaṃ sīlāni attano.
Adhigacchasi pāmojjaṃ, pītisukhamasaṃsayaṃ.
Tato pāmojjabahulo, dukkhassantaṃ karissasī”ti.
Atha kho so bhikkhu tāya devatāya saṃvejito saṃvegamāpādīti.
12. Majjhanhikasuttaṃ
232. Ekaṃ samayaṃ aññataro bhikkhu kosalesu viharati aññatarasmiṃ vanasaṇḍe. Atha kho tasmiṃ vanasaṇḍe adhivatthā devatā yena so bhikkhu tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā tassa bhikkhuno santike imaṃ gāthaṃ abhāsi–
“Ṭhite majjhanhike kāle, sannisīvesu pakkhisu;
Saṇateva brahāraññaṃ, taṃ bhayaṃ paṭibhāti maṃ.
“Ṭhite majjhanhike kāle, sannisīvesu pakkhisu;
Saṇateva brahāraññaṃ, sā rati paṭibhāti man”ti.
13. Pākatindriyasuttaṃ
233. Ekaṃ samayaṃ sambahulā bhikkhū kosalesu viharanti aññatarasmiṃ vanasaṇḍe uddhatā unnaḷā capalā mukharā vikiṇṇavācā muṭṭhassatino asampajānā asamāhitā vibbhantacittā pākatindriyā. Atha kho yā tasmiṃ vanasaṇḍe adhivatthā devatā tesaṃ bhikkhūnaṃ anukampikā atthakāmā te bhikkhū saṃvejetukāmā yena te bhikkhū tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te bhikkhū gāthāhi ajjhabhāsi–
“Sukhajīvino pure āsuṃ, bhikkhū gotamasāvakā;
Anicchā piṇḍamesanā, anicchā sayanāsanaṃ.
Loke aniccataṃ ñatvā, dukkhassantaṃ akaṃsu te.
“Dupposaṃ katvā attānaṃ, gāme gāmaṇikā viya;
Bhutvā bhutvā nipajjanti, parāgāresu mucchitā.
“Saṅghassa añjaliṃ katvā, idhekacce vadāmahaṃ;
Apaviddhā anāthā te, yathā petā tatheva te.
“Ye kho pamattā viharanti, te me sandhāya bhāsitaṃ;
Ye appamattā viharanti, namo tesaṃ karomahan”ti.
Atha kho te bhikkhū tāya devatāya saṃvejitā saṃvegamāpādunti.
14. Gandhatthenasuttaṃ
234. Ekaṃ samayaṃ aññataro bhikkhu kosalesu viharati aññatarasmiṃ vanasaṇḍe. Tena kho pana samayena so bhikkhu pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto pokkharaṇiṃ ogāhetvā padumaṃ upasiṅghati. Atha kho yā tasmiṃ vanasaṇḍe adhivatthā devatā tassa bhikkhuno anukampikā atthakāmā taṃ bhikkhuṃ saṃvejetukāmā yena so bhikkhu tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā taṃ bhikkhuṃ gāthāya ajjhabhāsi–
“Yametaṃ vārijaṃ pupphaṃ, adinnaṃ upasiṅghasi;
Ekaṅgametaṃ theyyānaṃ, gandhatthenosi mārisā”ti.
“Na harāmi na bhañjāmi, ārā siṅghāmi vārijaṃ.
Atha kena nu vaṇṇena, gandhatthenoti vuccati.
“Yvāyaṃ bhisāni khanati, puṇḍarīkāni bhañjati;
Evaṃ ākiṇṇakammanto, kasmā eso na vuccatī”ti.
“Ākiṇṇaluddo puriso, dhāticelaṃva makkhito.
Tasmiṃ me vacanaṃ natthi, tvañcārahāmi vattave.
“Anaṅgaṇassa posassa, niccaṃ sucigavesino;
Vālaggamattaṃ pāpassa, abbhāmattaṃva khāyatī”ti.
“Addhā maṃ yakkha jānāsi, atho me anukampasi;
Punapi yakkha vajjāsi, yadā passasi edisan”ti.
“Neva taṃ upajīvāma, napi te bhatakāmhase;
Tvameva bhikkhu jāneyya, yena gaccheyya suggatin”ti.
Atha kho so bhikkhu tāya devatāya saṃvejito saṃvegamāpādīti.
Vanasaṃyuttaṃ samattaṃ.
Tassuddānaṃ–
Vivekaṃ upaṭṭhānañca, kassapagottena sambahulā;
Ānando anuruddho ca, nāgadattañca kulagharaṇī.
Vajjiputto ca vesālī, sajjhāyena ayoniso;
Majjhanhikālamhi pākatindriya, padumapupphena cuddasa bhaveti.