长部18经/遮那婆娑婆经(大品[第二])

【引言和背景】

如是我闻：一时，世尊住在那提迦的砖房中。那时，世尊宣说周边各地已故信众的往生去处：在迦尸国、拘萨罗国、跋耆国、末罗国、支提国、俱卢国、般阅罗国、摩竭陀国和修罗西那国中 —— "某人往生到某处，某人往生到某处"。

那提迦有五十多位已故信众，因断除五下分结而成为化生者，在那里证得般涅槃，不再返回此世。九十多位已故信众，因断除三结，减轻贪、嗔、痴，成为一来者，还要再来此世一次便能究竟苦边。五百多位已故信众，因断除三结而成为须陀洹，不堕恶趣，决定趣向正觉。

【信众的反应】

那提迦的信众听闻世尊如此宣说周边各地已故信众的往生去处，他们都感到欢喜、愉悦，生起喜悦和快乐。

【阿难的思考】

尊者阿难听闻此事后，心中这样想："这些摩竭陀国的信众，许多是长期修行者，现在已故。如果没有他们，摩竭陀国就显得空虚了。他们都深信佛法，持守戒律。世尊尚未宣说他们的往生去处，如果能宣说，必定会让许多人生起信心，趋向善处。"

"摩揭陀国王频婆娑罗是一位正法之王，善待婆罗门、居士和城邑乡村的人民。人们常这样称颂他：'我们的正法之王让我们安乐地生活，现在他已经去世了。在他统治期间，我们都生活得很安稳。'他也是深信佛法，持守戒律的人。人们说：'直到临终时，频婆娑罗王仍在赞叹世尊。'但世尊还未宣说他的往生去处。如果能宣说，必定会让许多人生起信心，趋向善处。

而且，世尊正是在摩揭陀国证得正觉。既然世尊在摩揭陀国证得正觉，为什么不宣说摩揭陀国已故信众的往生去处呢？如果不宣说，摩揭陀国的信众会感到失望；既然他们会感到失望，为什么世尊不宣说呢？"

【阿难请问佛陀】

阿难尊者独自思考这些关于摩揭陀国信众的事情后，在黎明时分起身，来到世尊处。礼敬世尊后，坐在一旁，对世尊说：

"世尊，我听说您宣说了周边各地已故信众的往生去处...（重复之前的内容）...这些摩揭陀国的信众，很多都是长期修行者，现在已故。如果没有他们，摩揭陀国就显得空虚了。他们都深信佛法，持守戒律。世尊尚未宣说他们的往生去处。如果能宣说，必定会让许多人生起信心，趋向善处。"

【世尊的回应】

阿难说完这些话后，从座位起身，向世尊行礼，右绕三匝后离去。之后，世尊在清晨时分，穿好衣服，拿着钵和衣进入那提迦托钵。托钵完毕，用完午饭后，洗足，进入砖房，专心思考关于摩揭陀国信众的事情，端坐思维："我要知道他们的去处和来世。"

【遮那婆娑婆夜叉的出现】

那时，一位隐形的夜叉发出声音说："我是遮那婆娑婆，世尊。我是遮那婆娑婆，善逝。"

世尊问阿难："你以前是否听过'遮那婆娑婆'这个名字？"

阿难回答："世尊，我从未听过这个名字。但当我听到'遮那婆娑婆'这个名字时，我的毛发竖立。我想，这一定不是普通的夜叉，才会有这样殊胜的名字。"

【夜叉的自述】

"在这声音之后，"世尊说："那位夜叉以殊胜的形象出现在我面前，再次发出声音说：'我是频婆娑罗，世尊！我是频婆娑罗，善逝！这是我第七次投生到大天王毗沙门的随从中。我从那里死后，现在能够成为人间之王。

从七生又七生，

轮回十四世；

我知道我曾经，

在何处安住。

世尊，我长期不堕恶道，我了知不堕恶道，现在我对一来果抱有希望。'"

【世尊的赞叹】

"实在是稀有啊，遮那婆娑婆夜叉！实在是未曾有啊，遮那婆娑婆夜叉！你说'我长期不堕恶道，我了知不堕恶道'，又说'我对一来果抱有希望'。是什么原因让遮那婆娑婆夜叉获得如此殊胜的成就？"

【夜叉的回答】

"世尊，这不是由于其他原因，善逝，这不是由于其他原因。这完全是因为您的教导！从我对世尊生起不动摇的信心那一刻起，我就长期不堕恶道，了知不堕恶道，现在对一来果抱有希望。

世尊，我被大天王毗沙门派遣，因某事去拜见大天王毗楼勒叉。在路上，我看见世尊进入砖房，专心思维摩揭陀国信众的事情——'要知道他们的去处和来世'。

世尊，我亲耳听到大天王毗沙门在众会中说起这些众生的去处和来世，因此我想：'我要去见世尊，把这些事告诉他。'这就是我来见世尊的两个原因。

【三十三天的集会】

世尊，前些日子，十五日布萨日的月圆之夜，所有三十三天的天众都聚集在善法堂。有大量天众围坐四周，四大天王分别坐在四方：

东方持国天王面向西方而坐，在天众之前；

南方增长天王面向北方而坐，在天众之前；

西方广目天王面向东方而坐，在天众之前；

北方多闻天王面向南方而坐，在天众之前。

当三十三天的天众和四大天王就座后，我们才入座。那些在世尊座下修习梵行而新生到三十三天的天人，他们以容色和威德胜过其他天人。因此，三十三天的天众都欢喜欢悦，心生喜乐，说：'天众增盛，阿修罗众减少！'

【帝释天王的偈颂】

帝释天王见三十三天众如此欢喜，便用偈颂随喜道：

"三十三天众与帝释，

皆大欢喜敬如来；

赞叹正法之殊胜，

见新天众具威德。

修行善逝梵行者，

今来此处光明显；

他们超越诸天众，

容色寿命威德胜。

弟子得大智慧者，

来此证得殊胜法；

见此三十三天众，

与帝释同生欢喜。

敬礼如来正法性，

赞叹佛法之殊胜。"

【梵天的出现】

世尊，三十三天众更加欢喜，说："天众增盛，阿修罗众减少！"

然后，三十三天众考虑他们聚集的目的，四大天王也就此事发言。他们都留在各自的座位上，不离开：

"诸王说已闻教诲，

心意清净住本座。"

这时，在北方出现殊胜光明，显现光芒，超越天人的威德。帝释天王告诉三十三天众："依照这些征兆——殊胜光明出现，光芒显现，这意味着梵天将要出现。光明的出现正是梵天显现的前兆。"

【三十三天众的反应】

三十三天众都各自回到自己的座位上，说："我们要了解这光明的果报是什么，等亲身经历后再说。"四大天王也都回到自己的座位上，说："我们要了解这光明的果报是什么，等亲身经历后再说。"听到这话，三十三天众都专注地等待："我们要了解这光明的果报是什么，等亲身经历后再说。"

当青年梵天在三十三天众面前显现时，他化现出粗大的身形。梵天的本来形态是天众无法见到的。当青年梵天在三十三天众面前显现时，他的容色和威德超过其他天众。就像黄金的身躯胜过人的身躯一样，青年梵天在三十三天众面前显现时，他的容色和威德也是如此超越其他天众。

当青年梵天在三十三天众面前显现时，众中没有任何天神起身礼敬或邀请就座。所有天神都默然盘坐，合掌等待："若青年梵天想要坐在哪位天神的座位上，他就会坐在那里。"

【梵天的殊胜影响】

青年梵天坐在哪位天神的座位上，那位天神就会获得极大的满足和欢喜。就像刚受灌顶的刹帝利王一样，会获得极大的满足和欢喜。同样地，青年梵天坐在哪位天神的座位上，那位天神就会获得极大的满足和欢喜。

然后，青年梵天化现粗大身形，化作童子的形象，在三十三天众面前升到空中。像强壮的人能在平整的地方或精美的座位上轻松盘坐一样，青年梵天也在空中安然盘坐，看到三十三天众的欢喜，用偈颂随喜道：

【 梵天的偈颂】

"三十三天众与帝释，

皆大欢喜敬如来；

赞叹正法之殊胜，

见新天众具威德。

修行善逝梵行者，

今来此处光明显；

他们超越诸天众，

容色寿命威德胜。

弟子得大智慧者，

来此证得殊胜法；

见此三十三天众，

与帝释同生欢喜。

敬礼如来正法性，

赞叹佛法之殊胜。"

【梵天的声音特质】

世尊，青年梵天说此事时，他的声音具有八种特质：

清晰

易懂

悦耳

动听

圆满

不散乱

深远

音韵具足

当青年梵天用声音向众人说法时，声音不会传出会众之外。具有这八种特质的声音，被称为"梵音"。

【梵天的神变】

然后，青年梵天化现三十三个身相，各自坐在三十三天众的座位上，对三十三天众说：

"三十三天众怎么看？世尊为了多人的利益，为了多人的安乐，怜愍世间，为了天人的利益、安乐而行道。凡是皈依佛、皈依法、皈依僧，持守戒律的人，他们身坏命终后，有的生到他化自在天，有的生到化乐天，有的生到兜率天，有的生到夜摩天，有的生到三十三天，有的生到四大天王天。那些最下等的，则会生到乾闼婆众中。"

【梵天的特殊示现】

世尊，青年梵天说此事时，每个化身说话时，其他天众都认为："坐在我座位上的这一位在单独说话。"

当一位说话时，

所有化身都说；

当一位默然时，

所有化身都默。

那时三十三天，

连同天帝释，

都想："坐我座上，

只此一位说。"

然后，青年梵天收摄所有化身成为一身，坐在帝释天王的座位上，对三十三天众说：

【四神足的开示】

"三十三天众怎么看？这四种神足，是世尊为了获得神通力、运用神通力、变化神通力而宣说的。哪四种？

在此，比丘修习欲定勤行成就神足、

修习精进定勤行成就神足、

修习心定勤行成就神足、

修习观定勤行成就神足。

这四种神足是世尊为了获得神通力、运用神通力、变化神通力而宣说的。

过去世的沙门、婆罗门若能显现种种神通，都是因为修习、多修习这四种神足。未来世的沙门、婆罗门若能显现种种神通，也都将是因为修习、多修习这四种神足。现在世的沙门、婆罗门若能显现种种神通，也都是因为修习、多修习这四种神足。

【三种获得快乐的方法】

"三十三天众，你们认为如何？世尊已经发现了三种获得快乐的方法。哪三种？

第一种方法：

这里有人沉溺于欲乐，沉溺于不善法。后来他听闻圣法，如理作意，依法而行。通过听闻圣法、如理作意和依法而行，他不再沉溺于欲乐，不再沉溺于不善法。因为远离欲乐和不善法，他生起快乐，从快乐生起更大的喜悦。就像从愉悦生起欢喜一样，远离欲乐和不善法的人生起快乐，从快乐生起更大的喜悦。这是世尊发现的第一种获得快乐的方法。

第二种方法：

再者，有人的粗重身行未平息，粗重语行未平息，粗重心行未平息。后来他听闻圣法，如理作意，依法而行。通过听闻圣法、如理作意和依法而行，他的粗重身行平息，粗重语行平息，粗重心行平息。因为这些粗重行为的平息，他生起快乐，从快乐生起更大的喜悦。这是世尊发现的第二种获得快乐的方法。

第三种方法：

再者，有人不如实知道什么是善，什么是不善；什么是应该责备的，什么是不应该责备的；什么是应该实行的，什么是不应该实行的；什么是低劣的，什么是殊胜的；什么是黑白分明的。后来他听闻圣法，如理作意，依法而行。通过听闻圣法，他开始如实了知这一切。因为如实了知，无明消除，智慧生起。因为无明的消除和智慧的生起，他生起快乐，从快乐生起更大的喜悦。这是世尊发现的第三种获得快乐的方法。

【四念处的开示】

"三十三天众，你们认为如何？世尊为了获得善法而宣说的四念处是多么善巧。哪四种？

在此，比丘：

于内身观身而住，精勤、正知、正念，除去对世间的贪忧。在内身观身而住时，他在其中正定，正得清净。他在其中正定、正得清净后，能对外部他人之身生起智见。

于内受观受而住......能对外部他人之受生起智见。

于内心观心而住......能对外部他人之心生起智见。

于内法观法而住，精勤、正知、正念，除去对世间的贪忧。在内法观法而住时，他在其中正定，正得清净。他在其中正定、正得清净后，能对外部他人之法生起智见。

这就是世尊为了获得善法而宣说的四念处。"

【七种定的资具】

"三十三天众，你们认为如何？世尊为了修习正定、圆满正定而宣说的七种定的资具是多么善巧。哪七种？

正见、正思维、正语、正业、正命、正精进、正念。

以这七支所具备的心一境性，称为圣正定及其资具。

正见能生起正思维，

正思维能生起正语，

正语能生起正业，

正业能生起正命，

正命能生起正精进，

正精进能生起正念，

正念能生起正定，

正定能生起正智，

正智能生起正解脱。

【对法的赞叹】

"如果有人要正确地赞叹，应该这样说：'世尊所说之法是善说的、现见的、无时的、来见的、导向的、智者自知的，已开启不死之门。'这才是正确的赞叹。

因为世尊所说之法确实是：

- 善说的

- 现见的

- 无时的

- 来见的

- 导向的

- 智者自知的

- 已开启不死之门

【摩揭陀信众的往生】

凡是对佛具有不动摇信心的人，

对法具有不动摇信心的人，

对僧具有不动摇信心的人，

具足圣者所喜爱戒行的人，

以及那些依法往生的化生者，

在摩揭陀国有二十四万余位已故信众，

他们都因断除三结而成为须陀洹，

不堕恶趣，决定趣向正觉。

其中也有一来者。

至于其他的众生，

我认为他们都有功德，

但我不敢计算，

怕犯妄语之过。"

【毗沙门天王的感叹】

当青年梵天说完这些话时，大天王毗沙门心中生起这样的想法："真是稀有啊，真是未曾有啊，会有如此殊胜的导师，会有如此殊胜的法的宣说，会显现如此殊胜的证悟。"

于是，青年梵天知道毗沙门大天王心中的想法，就对他说："大天王毗沙门，你觉得如何？过去也曾有如此殊胜的导师，如此殊胜的法的宣说，如此殊胜的证悟的显现。未来也将会有如此殊胜的导师，如此殊胜的法的宣说，如此殊胜的证悟的显现。"

【消息的传递】

世尊，青年梵天向三十三天众说了这件事。毗沙门大天王亲自在众会中听到青年梵天所说，就向他的众会宣说。遮那婆娑婆夜叉亲自在毗沙门大天王的众会中听到，就向世尊报告。世尊亲自听到遮那婆娑婆夜叉的报告，并以自己的智慧证知后，又告诉阿难。阿难亲自从世尊处听到，就向比丘、比丘尼、优婆塞、优婆夷们宣说。

因此，梵行增长、兴盛、广大、普及、广传，被天人们善加宣说。

第五经《遮那婆娑婆经》完

这部经主要讲述了已故摩揭陀国信众的往生情况，以及三十三天众和梵天对佛法的赞叹。经中通过层层转述的方式，展现了佛法在人间和天界的广大影响力。

巴利语原版经文

DN.18/(5) Janavasabhasuttaṃ

Nātikiyādibyākaraṇaṃ

　　 273. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā nātike viharati giñjakāvasathe. Tena kho pana samayena bhagavā parito parito janapadesu paricārake abbhatīte kālaṅkate upapattīsu byākaroti kāsikosalesu vajjimallesu cetivaṃsesu kurupañcālesu majjhasūrasenesu – “asu amutra upapanno, asu amutra upapanno. Paropaññāsa nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā opapātikā tattha parinibbāyino anāvattidhammā tasmā lokā. Sādhikā navuti nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā rāgadosamohānaṃ tanuttā sakadāgāmino, sakideva imaṃ lokaṃ āgantvā dukkhassantaṃ karissanti. Sātirekāni pañcasatāni nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā sotāpannā avinipātadhammā niyatā sambodhiparāyaṇā”ti.

　　 274. Assosuṃ kho nātikiyā paricārakā– “bhagavā kira parito parito janapadesu paricārake abbhatīte kālaṅkate upapattīsu byākaroti kāsikosalesu vajjimallesu cetivaṃsesu kurupañcālesu majjhasūrasenesu– ‘asu amutra upapanno, asu amutra upapanno. Paropaññāsa nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā opapātikā tattha parinibbāyino anāvattidhammā tasmā lokā. Sādhikā navuti nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā rāgadosamohānaṃ tanuttā sakadāgāmino sakideva imaṃ lokaṃ āgantvā dukkhassantaṃ karissanti. Sātirekāni pañcasatāni nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā sotāpannā avinipātadhammā niyatā sambodhiparāyaṇā’ti. Tena ca nātikiyā paricārakā attamanā ahesuṃ pamuditā pītisomanassajātā bhagavato pañhaveyyākaraṇaṃ sutvā.

　　 275. Assosi kho āyasmā ānando– “bhagavā kira parito parito janapadesu paricārake abbhatīte kālaṅkate upapattīsu byākaroti kāsikosalesu vajjimallesu cetivaṃsesu kurupañcālesu majjhasūrasenesu– ‘asu amutra upapanno, asu amutra upapanno. Paropaññāsa nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā opapātikā tattha parinibbāyino anāvattidhammā tasmā lokā. Sādhikā navuti nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā rāgadosamohānaṃ tanuttā sakadāgāmino sakideva imaṃ lokaṃ āgantvā dukkhassantaṃ karissanti. Sātirekāni pañcasatāni nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā sotāpannā avinipātadhammā niyatā sambodhiparāyaṇā’ti. Tena ca nātikiyā paricārakā attamanā ahesuṃ pamuditā pītisomanassajātā bhagavato pañhaveyyākaraṇaṃ sutvā”ti.

Ānandaparikathā

　　 276. Atha kho āyasmato ānandassa etadahosi– “ime kho panāpi ahesuṃ māgadhakā paricārakā bahū ceva rattaññū ca abbhatītā kālaṅkatā. Suññā maññe aṅgamagadhā aṅgamāgadhakehi paricārakehi abbhatītehi kālaṅkatehi. Te kho panāpi ahesuṃ buddhe pasannā dhamme pasannā saṅghe pasannā sīlesu paripūrakārino. Te abbhatītā kālaṅkatā bhagavatā abyākatā; tesampissa sādhu veyyākaraṇaṃ, bahujano pasīdeyya, tato gaccheyya sugatiṃ. Ayaṃ kho panāpi ahosi rājā māgadho seniyo bimbisāro dhammiko dhammarājā hito brāhmaṇagahapatikānaṃ negamānañceva jānapadānañca. Apissudaṃ manussā kittayamānarūpā viharanti– ‘evaṃ no so dhammiko dhammarājā sukhāpetvā kālaṅkato, evaṃ mayaṃ tassa dhammikassa dhammarañño vijite phāsu viharimhā’ti. So kho panāpi ahosi buddhe pasanno dhamme pasanno saṅghe pasanno sīlesu paripūrakārī. Apissudaṃ manussā evamāhaṃsu– ‘yāva maraṇakālāpi rājā māgadho seniyo bimbisāro bhagavantaṃ kittayamānarūpo kālaṅkato’ti. So abbhatīto kālaṅkato bhagavatā abyākato. Tassapissa sādhu veyyākaraṇaṃ bahujano pasīdeyya, tato gaccheyya sugatiṃ. Bhagavato kho pana sambodhi magadhesu. Yattha kho pana bhagavato sambodhi magadhesu, kathaṃ tatra bhagavā māgadhake paricārake abbhatīte kālaṅkate upapattīsu na byākareyya. Bhagavā ce kho pana māgadhake paricārake abbhatīte kālaṅkate upapattīsu na byākareyya, dīnamanā tenassu māgadhakā paricārakā; yena kho panassu dīnamanā māgadhakā paricārakā kathaṃ te bhagavā na byākareyyā”ti?

　　 277. Idamāyasmā ānando māgadhake paricārake ārabbha eko raho anuvicintetvā rattiyā paccūsasamayaṃ paccuṭṭhāya yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho āyasmā ānando bhagavantaṃ etadavoca– “sutaṃ metaṃ, bhante– ‘bhagavā kira parito parito janapadesu paricārake abbhatīte kālaṅkate upapattīsu byākaroti kāsikosalesu vajjimallesu cetivaṃsesu kurupañcālesu majjhasūrasenesu – “asu amutra upapanno, asu amutra upapanno. Paropaññāsa nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā opapātikā tattha parinibbāyino anāvattidhammā tasmā lokā. Sādhikā navuti nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā rāgadosamohānaṃ tanuttā sakadāgāmino, sakideva imaṃ lokaṃ āgantvā dukkhassantaṃ karissanti. Sātirekāni pañcasatāni nātikiyā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā sotāpannā avinipātadhammā niyatā sambodhiparāyaṇāti. Tena ca nātikiyā paricārakā attamanā ahesuṃ pamuditā pītisomanassajātā bhagavato pañhaveyyākaraṇaṃ sutvā”ti Ime kho panāpi, bhante, ahesuṃ māgadhakā paricārakā bahū ceva rattaññū ca abbhatītā kālaṅkatā. Suññā maññe aṅgamagadhā aṅgamāgadhakehi paricārakehi abbhatītehi kālaṅkatehi. Te kho panāpi, bhante, ahesuṃ buddhe pasannā dhamme pasannā saṅghe pasannā sīlesu paripūrakārino, te abbhatītā kālaṅkatā bhagavatā abyākatā. Tesampissa sādhu veyyākaraṇaṃ, bahujano pasīdeyya, tato gaccheyya sugatiṃ. Ayaṃ kho panāpi, bhante, ahosi rājā māgadho seniyo bimbisāro dhammiko dhammarājā hito brāhmaṇagahapatikānaṃ negamānañceva jānapadānañca. Apissudaṃ manussā kittayamānarūpā viharanti– ‘evaṃ no so dhammiko dhammarājā sukhāpetvā kālaṅkato. Evaṃ mayaṃ tassa dhammikassa dhammarañño vijite phāsu viharimhā’ti. So kho panāpi, bhante, ahosi buddhe pasanno dhamme pasanno saṅghe pasanno sīlesu paripūrakārī. Apissudaṃ manussā evamāhaṃsu– ‘yāva maraṇakālāpi rājā māgadho seniyo bimbisāro bhagavantaṃ kittayamānarūpo kālaṅkato’ti. So abbhatīto kālaṅkato bhagavatā abyākato; tassapissa sādhu veyyākaraṇaṃ, bahujano pasīdeyya, tato gaccheyya sugatiṃ. Bhagavato kho pana, bhante, sambodhi magadhesu. Yattha kho pana bhante, bhagavato sambodhi magadhesu, kathaṃ tatra bhagavā māgadhake paricārake abbhatīte kālaṅkate upapattīsu na byākareyya? Bhagavā ce kho pana, bhante, māgadhake paricārake abbhatīte kālaṅkate upapattīsu na byākareyya dīnamanā tenassu māgadhakā paricārakā; yena kho panassu dīnamanā māgadhakā paricārakā kathaṃ te bhagavā na byākareyyā”ti. Idamāyasmā ānando māgadhake paricārake ārabbha bhagavato sammukhā parikathaṃ katvā uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi.

　　 278. Atha kho bhagavā acirapakkante āyasmante ānande pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya nātikaṃ piṇḍāya pāvisi. Nātike piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto pāde pakkhāletvā giñjakāvasathaṃ pavisitvā māgadhake paricārake ārabbha aṭṭhiṃ katvā manasikatvā sabbaṃ cetasā samannāharitvā paññatte āsane nisīdi– “gatiṃ nesaṃ jānissāmi abhisamparāyaṃ, yaṃgatikā te bhavanto yaṃ-abhisamparāyā”ti. Addasā kho bhagavā māgadhake paricārake “yaṃgatikā te bhavanto yaṃ-abhisamparāyā”ti. Atha kho bhagavā sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito giñjakāvasathā nikkhamitvā vihārapacchāyāyaṃ paññatte āsane nisīdi.

　　 279. Atha kho āyasmā ānando yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho āyasmā ānando bhagavantaṃ etadavoca– “upasantapadisso bhante bhagavā bhātiriva bhagavato mukhavaṇṇo vippasannattā indriyānaṃ. Santena nūnajja bhante bhagavā vihārena vihāsī”ti? “Yadeva kho me tvaṃ, ānanda, māgadhake paricārake ārabbha sammukhā parikathaṃ katvā uṭṭhāyāsanā pakkanto, tadevāhaṃ nātike piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto pāde pakkhāletvā giñjakāvasathaṃ pavisitvā māgadhake paricārake ārabbha aṭṭhiṃ katvā manasikatvā sabbaṃ cetasā samannāharitvā paññatte āsane nisīdiṃ– ‘gatiṃ nesaṃ jānissāmi abhisamparāyaṃ, yaṃgatikā te bhavanto yaṃ-abhisamparāyā’ti. Addasaṃ kho ahaṃ, ānanda, māgadhake paricārake ‘yaṃgatikā te bhavanto yaṃ-abhisamparāyā’”ti.

Janavasabhayakkho

　　 280. “Atha kho, ānanda, antarahito yakkho saddamanussāvesi– ‘janavasabho ahaṃ bhagavā janavasabho ahaṃ sugatā’ti. Abhijānāsi no tvaṃ, ānanda, ito pubbe evarūpaṃ nāmadheyyaṃ sutaṃ yadidaṃ janavasabho”ti?

　　 “Na kho ahaṃ, bhante, abhijānāmi ito pubbe evarūpaṃ nāmadheyyaṃ sutaṃ yadidaṃ janavasabhoti, api ca me, bhante, lomāni haṭṭhāni ‘janavasabho’ti nāmadheyyaṃ sutvā. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi– ‘na hi nūna so orako yakkho bhavissati yadidaṃ evarūpaṃ nāmadheyyaṃ supaññattaṃ yadidaṃ janavasabho”ti. “Anantarā kho, ānanda, saddapātubhāvā uḷāravaṇṇo me yakkho sammukhe pāturahosi Dutiyampi saddamanussāvesi– ‘bimbisāro ahaṃ bhagavā; bimbisāro ahaṃ sugatāti. Idaṃ sattamaṃ kho ahaṃ, bhante, vessavaṇassa mahārājassa sahabyataṃ upapajjāmi, so tato cuto manussarājā bhavituṃ pahomi.

　　 Ito satta tato satta, saṃsārāni catuddasa;

　　 Nivāsamabhijānāmi, yattha me vusitaṃ pure.

　　 281. ‘Dīgharattaṃ kho ahaṃ, bhante, avinipāto avinipātaṃ sañjānāmi, āsā ca pana me santiṭṭhati sakadāgāmitāyā’ti. ‘Acchariyamidaṃ āyasmato janavasabhassa yakkhassa, abbhutamidaṃ āyasmato janavasabhassa yakkhassa. “Dīgharattaṃ kho ahaṃ, bhante, avinipāto avinipātaṃ sañjānāmī”ti ca vadesi, “āsā ca pana me santiṭṭhati sakadāgāmitāyā”ti ca vadesi, kutonidānaṃ panāyasmā janavasabho yakkho evarūpaṃ uḷāraṃ visesādhigamaṃ sañjānātīti? Na aññatra, bhagavā, tava sāsanā, na aññatra, sugata, tava sāsanā; yadagge ahaṃ, bhante, bhagavati ekantikato abhippasanno, tadagge ahaṃ, bhante, dīgharattaṃ avinipāto avinipātaṃ sañjānāmi, āsā ca pana me santiṭṭhati sakadāgāmitāya. Idhāhaṃ, bhante, vessavaṇena mahārājena pesito virūḷhakassa mahārājassa santike kenacideva karaṇīyena addasaṃ bhagavantaṃ antarāmagge giñjakāvasathaṃ pavisitvā māgadhake paricārake ārabbha aṭṭhiṃ katvā manasikatvā sabbaṃ cetasā samannāharitvā nisinnaṃ– “gatiṃ nesaṃ jānissāmi abhisamparāyaṃ, yaṃgatikā te bhavanto yaṃ-abhisamparāyā”ti. Anacchariyaṃ kho panetaṃ, bhante, yaṃ vessavaṇassa mahārājassa tassaṃ parisāyaṃ bhāsato sammukhā sutaṃ sammukhā paṭiggahitaṃ– “yaṃgatikā te bhavanto yaṃ-abhisamparāyā”ti. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi– bhagavantañca dakkhāmi, idañca bhagavato ārocessāmīti. Ime kho me, bhante, dvepaccayā bhagavantaṃ dassanāya upasaṅkamituṃ’.

Devasabhā

　　 282. ‘Purimāni bhante, divasāni purimatarāni tadahuposathe pannarase vassūpanāyikāya puṇṇāya puṇṇamāya rattiyā kevalakappā ca devā tāvatiṃsā sudhammāyaṃ sabhāyaṃ sannisinnā honti sannipatitā. Mahatī ca dibbaparisā samantato nisinnā honti, cattāro ca mahārājāno catuddisā nisinnā honti. Puratthimāya disāya dhataraṭṭho mahārājā pacchimābhimukho nisinno hoti deve purakkhatvā; dakkhiṇāya disāya virūḷhako mahārājā uttarābhimukho nisinno hoti deve purakkhatvā; pacchimāya disāya virūpakkho mahārājā puratthābhimukho nisinno hoti deve purakkhatvā; uttarāya disāya vessavaṇo mahārājā dakkhiṇābhimukho nisinno hoti deve purakkhatvā Yadā, bhante, kevalakappā ca devā tāvatiṃsā sudhammāyaṃ sabhāyaṃ sannisinnā honti sannipatitā, mahatī ca dibbaparisā samantato nisinnā honti, cattāro ca mahārājāno catuddisā nisinnā honti. Idaṃ nesaṃ hoti āsanasmiṃ; atha pacchā amhākaṃ āsanaṃ hoti. Ye te, bhante, devā bhagavati brahmacariyaṃ caritvā adhunūpapannā tāvatiṃsakāyaṃ, te aññe deve atirocanti vaṇṇena ceva yasasā ca. Tena sudaṃ, bhante, devā tāvatiṃsā attamanā honti pamuditā pītisomanassajātā “dibbā vata bho kāyā paripūrenti, hāyanti asurakāyā”ti. Atha kho, bhante, sakko devānamindo devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sampasādaṃ viditvā imāhi gāthāhi anumodi–

　　 “Modanti vata bho devā, tāvatiṃsā sahindakā;

　　 Tathāgataṃ namassantā, dhammassa ca sudhammataṃ.

　　 Nave deve ca passantā, vaṇṇavante yasassine;

　　 Sugatasmiṃ brahmacariyaṃ, caritvāna idhāgate.

　　 Te aññe atirocanti, vaṇṇena yasasāyunā;

　　 Sāvakā bhūripaññassa, visesūpagatā idha.

　　 Idaṃ disvāna nandanti, tāvatiṃsā sahindakā;

　　 Tathāgataṃ namassantā, dhammassa ca sudhammatan”ti.

　　 ‘Tena sudaṃ, bhante, devā tāvatiṃsā bhiyyosomattāya attamanā honti pamuditā pītisomanassajātā “dibbā vata, bho, kāyā paripūrenti, hāyanti asurakāyā”ti. Atha kho, bhante, yenatthena devā tāvatiṃsā sudhammāyaṃ sabhāyaṃ sannisinnā honti sannipatitā, taṃ atthaṃ cintayitvā taṃ atthaṃ mantayitvā vuttavacanāpi taṃ cattāro mahārājāno tasmiṃ atthe honti. Paccānusiṭṭhavacanāpi taṃ cattāro mahārājāno tasmiṃ atthe honti, sakesu sakesu āsanesu ṭhitā avipakkantā.

　　 Te vuttavākyā rājāno, paṭiggayhānusāsaniṃ;

　　 Vippasannamanā santā, aṭṭhaṃsu samhi āsaneti.

　　 283. ‘Atha kho, bhante, uttarāya disāya uḷāro āloko sañjāyi, obhāso pāturahosi atikkammeva devānaṃ devānubhāvaṃ. Atha kho, bhante, sakko devānamindo deve tāvatiṃse āmantesi– “yathā kho, mārisā, nimittāni dissanti, uḷāro āloko sañjāyati, obhāso pātubhavati, brahmā pātubhavissati. Brahmuno hetaṃ pubbanimittaṃ pātubhāvāya yadidaṃ āloko sañjāyati obhāso pātubhavatīti.

　　 “Yathā nimittā dissanti, brahmā pātubhavissati;

　　 Brahmuno hetaṃ nimittaṃ, obhāso vipulo mahā”ti.

Sanaṅkumārakathā

　　 284. ‘Atha kho, bhante, devā tāvatiṃsā yathāsakesu āsanesu nisīdiṃsu– “obhāsametaṃ ñassāma, yaṃvipāko bhavissati, sacchikatvāva naṃ gamissāmā”ti. Cattāropi mahārājāno yathāsakesu āsanesu nisīdiṃsu– “obhāsametaṃ ñassāma yaṃvipāko bhavissati, sacchikatvāva naṃ gamissāmā”ti. Idaṃ sutvā devā tāvatiṃsā ekaggā samāpajjiṃsu– “obhāsametaṃ ñassāma, yaṃvipāko bhavissati, sacchikatvāva naṃ gamissāmā”ti.

　　 ‘Yadā, bhante, brahmā sanaṅkumāro devānaṃ tāvatiṃsānaṃ pātubhavati, oḷārikaṃ attabhāvaṃ abhinimminitvā pātubhavati. Yo kho pana, bhante, brahmuno pakativaṇṇo anabhisambhavanīyo so devānaṃ tāvatiṃsānaṃ cakkhupathasmiṃ. Yadā, bhante, brahmā sanaṅkumāro devānaṃ tāvatiṃsānaṃ pātubhavati so aññe deve atirocati vaṇṇena ceva yasasā ca. Seyyathāpi, bhante, sovaṇṇo viggaho mānusaṃ viggahaṃ atirocati; evameva kho, bhante, yadā brahmā sanaṅkumāro devānaṃ tāvatiṃsānaṃ pātubhavati, so aññe deve atirocati vaṇṇena ceva yasasā ca. Yadā, bhante, brahmā sanaṅkumāro devānaṃ tāvatiṃsānaṃ pātubhavati, na tassaṃ parisāyaṃ koci devo abhivādeti vā paccuṭṭheti vā āsanena vā nimanteti. Sabbeva tuṇhībhūtā pañjalikā pallaṅkena nisīdanti– “yassadāni devassa pallaṅkaṃ icchissati brahmā sanaṅkumāro, tassa devassa pallaṅke nisīdissatī”ti.

　　 ‘Yassa kho pana, bhante, devassa brahmā sanaṅkumāro pallaṅke nisīdati, uḷāraṃ so labhati devo vedapaṭilābhaṃ; uḷāraṃ so labhati devo somanassapaṭilābhaṃ. Seyyathāpi, bhante, rājā khattiyo muddhāvasitto adhunābhisitto rajjena, uḷāraṃ so labhati vedapaṭilābhaṃ, uḷāraṃ so labhati somanassapaṭilābhaṃ. Evameva kho, bhante, yassa devassa brahmā sanaṅkumāro pallaṅke nisīdati, uḷāraṃ so labhati devo vedapaṭilābhaṃ, uḷāraṃ so labhati devo somanassapaṭilābhaṃ. Atha bhante, brahmā sanaṅkumāro oḷārikaṃ attabhāvaṃ abhinimminitvā kumāravaṇṇī hutvā pañcasikho devānaṃ tāvatiṃsānaṃ pāturahosi. So vehāsaṃ abbhuggantvā ākāse antalikkhe pallaṅkena nisīdi. Seyyathāpi, bhante, balavā puriso supaccatthate vā pallaṅke same vā bhūmibhāge pallaṅkena nisīdeyya; evameva kho, bhante, brahmā sanaṅkumāro vehāsaṃ abbhuggantvā ākāse antalikkhe pallaṅkena nisīditvā devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sampasādaṃ viditvā imāhi gāthāhi anumodi–

　　 “Modanti vata bho devā, tāvatiṃsā sahindakā;

　　 Tathāgataṃ namassantā, dhammassa ca sudhammataṃ.

　　 “Nave deve ca passantā, vaṇṇavante yasassine;

　　 Sugatasmiṃ brahmacariyaṃ, caritvāna idhāgate.

　　 “Te aññe atirocanti, vaṇṇena yasasāyunā;

　　 Sāvakā bhūripaññassa, visesūpagatā idha.

　　 “Idaṃ disvāna nandanti, tāvatiṃsā sahindakā;

　　 Tathāgataṃ namassantā, dhammassa ca sudhammatan”ti.

　　 285. ‘Imamatthaṃ, bhante, brahmā sanaṅkumāro bhāsittha; imamatthaṃ, bhante, brahmuno sanaṅkumārassa bhāsato aṭṭhaṅgasamannāgato saro hoti vissaṭṭho ca viññeyyo ca mañju ca savanīyo ca bindu ca avisārī ca gambhīro ca ninnādī ca. Yathāparisaṃ kho pana, bhante, brahmā sanaṅkumāro sarena viññāpeti; na cassa bahiddhā parisāya ghoso niccharati. Yassa kho pana, bhante, evaṃ aṭṭhaṅgasamannāgato saro hoti, so vuccati “brahmassaro”ti.

　　 ‘Atha kho, bhante, brahmā sanaṅkumāro tettiṃse attabhāve abhinimminitvā devānaṃ tāvatiṃsānaṃ paccekapallaṅkesu pallaṅkena nisīditvā deve tāvatiṃse āmantesi– “taṃ kiṃ maññanti, bhonto devā tāvatiṃsā, yāvañca so bhagavā bahujanahitāya paṭipanno bahujanasukhāya lokānukampāya atthāya hitāya sukhāya devamanussānaṃ. Ye hi keci, bho, buddhaṃ saraṇaṃ gatā dhammaṃ saraṇaṃ gatā saṅghaṃ saraṇaṃ gatā sīlesu paripūrakārino te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā appekacce paranimmitavasavattīnaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjanti, appekacce nimmānaratīnaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjanti, appekacce tusitānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjanti, appekacce yāmānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjanti, appekacce tāvatiṃsānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjanti, appekacce cātumahārājikānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjanti. Ye sabbanihīnaṃ kāyaṃ paripūrenti, te gandhabbakāyaṃ paripūrentī’”ti.

　　 286. ‘Imamatthaṃ bhante, brahmā sanaṅkumāro bhāsittha; imamatthaṃ, bhante, brahmuno sanaṅkumārassa bhāsato ghosoyeva devā maññanti– “yvāyaṃ mama pallaṅke svāyaṃ ekova bhāsatī”ti.

　　 Ekasmiṃ bhāsamānasmiṃ, sabbe bhāsanti nimmitā;

　　 Ekasmiṃ tuṇhimāsīne, sabbe tuṇhī bhavanti te.

　　 Tadāsu devā maññanti, tāvatiṃsā sahindakā;

　　 Yvāyaṃ mama pallaṅkasmiṃ, svāyaṃ ekova bhāsatīti.

　　 ‘Atha kho, bhante, brahmā sanaṅkumāro ekattena attānaṃ upasaṃharati, ekattena attānaṃ upasaṃharitvā sakkassa devānamindassa pallaṅke pallaṅkena nisīditvā deve tāvatiṃse āmantesi–

Bhāvita-iddhipādo

　　 287. “‘Taṃ kiṃ maññanti, bhonto devā tāvatiṃsā, yāva supaññattā cime tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro iddhipādā paññattā iddhipahutāya iddhivisavitāya iddhivikubbanatāya. Katame cattāro? Idha bho bhikkhu chandasamādhippadhānasaṅkhārasamannāgataṃ iddhipādaṃ bhāveti. Vīriyasamādhippadhānasaṅkhārasamannāgataṃ iddhipādaṃ bhāveti. Cittasamādhippadhānasaṅkhārasamannāgataṃ iddhipādaṃ bhāveti. Vīmaṃsāsamādhippadhānasaṅkhārasamannāgataṃ iddhipādaṃ bhāveti. Ime kho, bho, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro iddhipādā paññattā iddhipahutāya iddhivisavitāya iddhivikubbanatāya.

　　 “‘Ye hi keci bho atītamaddhānaṃ samaṇā vā brāhmaṇā vā anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhosuṃ, sabbe te imesaṃyeva catunnaṃ iddhipādānaṃ bhāvitattā bahulīkatattā. Yepi hi keci bho anāgatamaddhānaṃ samaṇā vā brāhmaṇā vā anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhossanti, sabbe te imesaṃyeva catunnaṃ iddhipādānaṃ bhāvitattā bahulīkatattā. Yepi hi keci bho etarahi samaṇā vā brāhmaṇā vā anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhonti, sabbe te imesaṃyeva catunnaṃ iddhipādānaṃ bhāvitattā bahulīkatattā. Passanti no bhonto devā tāvatiṃsā mamapimaṃ evarūpaṃ iddhānubhāvan”ti? “Evaṃ mahābrahme”ti. “Ahampi kho bho imesaṃyeva catunnañca iddhipādānaṃ bhāvitattā bahulīkatattā evaṃ mahiddhiko evaṃmahānubhāvo”ti. Imamatthaṃ, bhante, brahmā sanaṅkumāro bhāsittha. Imamatthaṃ, bhante, brahmā sanaṅkumāro bhāsitvā deve tāvatiṃse āmantesi–

Tividho okāsādhigamo

　　 288. “‘Taṃ kiṃ maññanti, bhonto devā tāvatiṃsā, yāvañcidaṃ tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena tayo okāsādhigamā anubuddhā sukhassādhigamāya. Katame tayo? Idha bho ekacco saṃsaṭṭho viharati kāmehi saṃsaṭṭho akusalehi dhammehi. So aparena samayena ariyadhammaṃ suṇāti, yoniso manasi karoti, dhammānudhammaṃ paṭipajjati. So ariyadhammassavanaṃ āgamma yonisomanasikāraṃ dhammānudhammappaṭipattiṃ asaṃsaṭṭho viharati kāmehi asaṃsaṭṭho akusalehi dhammehi. Tassa asaṃsaṭṭhassa kāmehi asaṃsaṭṭhassa akusalehi dhammehi uppajjati sukhaṃ, sukhā bhiyyo somanassaṃ. Seyyathāpi, bho, pamudā pāmojjaṃ jāyetha, evameva kho, bho, asaṃsaṭṭhassa kāmehi asaṃsaṭṭhassa akusalehi dhammehi uppajjati sukhaṃ, sukhā bhiyyo somanassaṃ. Ayaṃ kho, bho, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena paṭhamo okāsādhigamo anubuddho sukhassādhigamāya.

　　 “‘Puna caparaṃ, bho, idhekaccassa oḷārikā kāyasaṅkhārā appaṭippassaddhā honti, oḷārikā vacīsaṅkhārā appaṭippassaddhā honti, oḷārikā cittasaṅkhārā appaṭippassaddhā honti. So aparena samayena ariyadhammaṃ suṇāti, yoniso manasi karoti, dhammānudhammaṃ paṭipajjati. Tassa ariyadhammassavanaṃ āgamma yonisomanasikāraṃ dhammānudhammappaṭipattiṃ oḷārikā kāyasaṅkhārā paṭippassambhanti, oḷārikā vacīsaṅkhārā paṭippassambhanti, oḷārikā cittasaṅkhārā paṭippassambhanti. Tassa oḷārikānaṃ kāyasaṅkhārānaṃ paṭippassaddhiyā oḷārikānaṃ vacīsaṅkhārānaṃ paṭippassaddhiyā oḷārikānaṃ cittasaṅkhārānaṃ paṭippassaddhiyā uppajjati sukhaṃ, sukhā bhiyyo somanassaṃ. Seyyathāpi, bho, pamudā pāmojjaṃ jāyetha, evameva kho bho oḷārikānaṃ kāyasaṅkhārānaṃ paṭippassaddhiyā oḷārikānaṃ vacīsaṅkhārānaṃ paṭippassaddhiyā oḷārikānaṃ cittasaṅkhārānaṃ paṭippassaddhiyā uppajjati sukhaṃ, sukhā bhiyyo somanassaṃ. Ayaṃ kho, bho, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena dutiyo okāsādhigamo anubuddho sukhassādhigamāya.

　　 “‘Puna caparaṃ, bho, idhekacco ‘idaṃ kusalan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti, ‘idaṃ akusalan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. ‘Idaṃ sāvajjaṃ idaṃ anavajjaṃ, idaṃ sevitabbaṃ idaṃ na sevitabbaṃ, idaṃ hīnaṃ idaṃ paṇītaṃ, idaṃ kaṇhasukkasappaṭibhāgan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. So aparena samayena ariyadhammaṃ suṇāti, yoniso manasi karoti, dhammānudhammaṃ paṭipajjati. So ariyadhammassavanaṃ āgamma yonisomanasikāraṃ dhammānudhammappaṭipattiṃ, ‘idaṃ kusalan’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘idaṃ akusalan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Idaṃ sāvajjaṃ idaṃ anavajjaṃ, idaṃ sevitabbaṃ idaṃ na sevitabbaṃ, idaṃ hīnaṃ idaṃ paṇītaṃ, idaṃ kaṇhasukkasappaṭibhāgan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Tassa evaṃ jānato evaṃ passato avijjā pahīyati, vijjā uppajjati. Tassa avijjāvirāgā vijjuppādā uppajjati sukhaṃ, sukhā bhiyyo somanassaṃ. Seyyathāpi, bho, pamudā pāmojjaṃ jāyetha evameva kho, bho, avijjāvirāgā vijjuppādā uppajjati sukhaṃ, sukhā bhiyyo somanassaṃ. Ayaṃ kho, bho, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena tatiyo okāsādhigamo anubuddho sukhassādhigamāya. Ime kho, bho, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena tayo okāsādhigamā anubuddhā sukhassādhigamāyā”ti. Imamatthaṃ, bhante, brahmā sanaṅkumāro bhāsittha, imamatthaṃ, bhante, brahmā sanaṅkumāro bhāsitvā deve tāvatiṃse āmantesi–

Catusatipaṭṭhānaṃ

　　 289. “‘Taṃ kiṃ maññanti, bhonto devā tāvatiṃsā, yāva supaññattā cime tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro satipaṭṭhānā paññattā kusalassādhigamāya. Katame cattāro? Idha bho, bhikkhu ajjhattaṃ kāye kāyānupassī viharati ātāpī sampajāno satimā vineyya loke abhijjhādomanassaṃ. Ajjhattaṃ kāye kāyānupassī viharanto tattha sammā samādhiyati, sammā vippasīdati. So tattha sammā samāhito sammā vippasanno bahiddhā parakāye ñāṇadassanaṃ abhinibbatteti. Ajjhattaṃ vedanāsu vedanānupassī viharati …pe… bahiddhā paravedanāsu ñāṇadassanaṃ abhinibbatteti. Ajjhattaṃ citte cittānupassī viharati …pe… bahiddhā paracitte ñāṇadassanaṃ abhinibbatteti. Ajjhattaṃ dhammesu dhammānupassī viharati ātāpī sampajāno satimā vineyya loke abhijjhādomanassaṃ. Ajjhattaṃ dhammesu dhammānupassī viharanto tattha sammā samādhiyati, sammā vippasīdati. So tattha sammā samāhito sammā vippasanno bahiddhā paradhammesu ñāṇadassanaṃ abhinibbatteti. Ime kho, bho, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro satipaṭṭhānā paññattā kusalassādhigamāyā”ti. Imamatthaṃ, bhante, brahmā sanaṅkumāro bhāsittha. Imamatthaṃ, bhante, brahmā sanaṅkumāro bhāsitvā deve tāvatiṃse āmantesi–

Satta samādhiparikkhārā

　　 290. “‘Taṃ kiṃ maññanti, bhonto devā tāvatiṃsā, yāva supaññattā cime tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena satta samādhiparikkhārā sammāsamādhissa paribhāvanāya sammāsamādhissa pāripūriyā. Katame satta? Sammādiṭṭhi sammāsaṅkappo sammāvācā sammākammanto sammā-ājīvo sammāvāyāmo sammāsati. Yā kho, bho, imehi sattahaṅgehi cittassa ekaggatā parikkhatā, ayaṃ vuccati, bho, ariyo sammāsamādhi sa-upaniso itipi saparikkhāro itipi. Sammādiṭṭhissa bho, sammāsaṅkappo pahoti, sammāsaṅkappassa sammāvācā pahoti, sammāvācassa sammākammanto pahoti. Sammākammantassa sammā-ājīvo pahoti, sammā-ājīvassa sammāvāyāmo pahoti, sammāvāyāmassa sammāsati pahoti sammāsatissa sammāsamādhi pahoti, sammāsamādhissa sammāñāṇaṃ pahoti, sammāñāṇassa sammāvimutti pahoti. Yañhi taṃ, bho, sammā vadamāno vadeyya– ‘svākkhāto bhagavatā dhammo sandiṭṭhiko akāliko ehipassiko opaneyyiko paccattaṃ veditabbo viññūhi apārutā amatassa dvārā’ti idameva taṃ sammā vadamāno vadeyya. Svākkhāto hi, bho, bhagavatā dhammo sandiṭṭhiko, akāliko ehipassiko opaneyyiko paccattaṃ veditabbo viññūhi apārutā amatassa dvārā.

　　 “‘Ye hi keci, bho, buddhe aveccappasādena samannāgatā, dhamme aveccappasādena samannāgatā, saṅghe aveccappasādena samannāgatā, ariyakantehi sīlehi samannāgatā ye cime opapātikā dhammavinītā sātirekāni catuvīsatisatasahassāni māgadhakā paricārakā abbhatītā kālaṅkatā tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā sotāpannā avinipātadhammā niyatā sambodhiparāyaṇā. Atthi cevettha sakadāgāmino.

　　 “Atthāyaṃ itarā pajā, puññābhāgāti me mano;

　　 Saṅkhātuṃ nopi sakkomi, musāvādassa ottappan”ti.

　　 291. ‘Imamatthaṃ, bhante, brahmā sanaṅkumāro bhāsittha, imamatthaṃ, bhante, brahmuno sanaṅkumārassa bhāsato vessavaṇassa mahārājassa evaṃ cetaso parivitakko udapādi– “acchariyaṃ vata bho, abbhutaṃ vata bho, evarūpopi nāma uḷāro satthā bhavissati, evarūpaṃ uḷāraṃ dhammakkhānaṃ, evarūpā uḷārā visesādhigamā paññāyissantī”ti. Atha, bhante, brahmā sanaṅkumāro vessavaṇassa mahārājassa cetasā cetoparivitakkamaññāya vessavaṇaṃ mahārājānaṃ etadavoca– “taṃ kiṃ maññati bhavaṃ vessavaṇo mahārājā atītampi addhānaṃ evarūpo uḷāro satthā ahosi, evarūpaṃ uḷāraṃ dhammakkhānaṃ, evarūpā uḷārā visesādhigamā paññāyiṃsu. Anāgatampi addhānaṃ evarūpo uḷāro satthā bhavissati, evarūpaṃ uḷāraṃ dhammakkhānaṃ, evarūpā uḷārā visesādhigamā paññāyissantī’”ti.

　　 292. “‘Imamatthaṃ, bhante, brahmā sanaṅkumāro devānaṃ tāvatiṃsānaṃ abhāsi, imamatthaṃ vessavaṇo mahārājā brahmuno sanaṅkumārassa devānaṃ tāvatiṃsānaṃ bhāsato sammukhā sutaṃ sammukhā paṭiggahitaṃ sayaṃ parisāyaṃ ārocesi”.

　　 Imamatthaṃ janavasabho yakkho vessavaṇassa mahārājassa sayaṃ parisāyaṃ bhāsato sammukhā sutaṃ sammukhā paṭiggahitaṃ bhagavato ārocesi. Imamatthaṃ bhagavā janavasabhassa yakkhassa sammukhā sutvā sammukhā paṭiggahetvā sāmañca abhiññāya āyasmato ānandassa ārocesi, imamatthamāyasmā ānando bhagavato sammukhā sutvā sammukhā paṭiggahetvā ārocesi bhikkhūnaṃ bhikkhunīnaṃ upāsakānaṃ upāsikānaṃ. Tayidaṃ brahmacariyaṃ iddhañceva phītañca vitthārikaṃ bāhujaññaṃ puthubhūtaṃ yāva devamanussehi suppakāsitanti.

　　 Janavasabhasuttaṃ niṭṭhitaṃ pañcamaṃ.