相应部22相应85经 耶摩迦经
一时,尊者舍利弗住在舍卫城祇树给孤独园。当时,有一位名叫耶摩迦的比丘生起了这样的邪见:"据我理解世尊所教导的法,漏尽的比丘在身坏命终后会断灭、消失,死后不再存在。"
众多比丘听说耶摩迦比丘生起了这样的邪见:"据他理解世尊所教导的法,漏尽的比丘在身坏命终后会断灭、消失,死后不再存在。"于是这些比丘前往耶摩迦处,与他互相问候。寒暄已毕,坐在一旁后,这些比丘对耶摩迦说:
"贤友耶摩迦,是真的吗?你真的生起了这样的邪见:'据我理解世尊所教导的法,漏尽的比丘在身坏命终后会断灭、消失,死后不再存在'?"
"是的,贤友们,我确实这样理解世尊所教导的法:'漏尽的比丘在身坏命终后会断灭、消失,死后不再存在。'"
"贤友耶摩迦,不要这样说,不要诽谤世尊。诽谤世尊是不好的。世尊从未这样说过:'漏尽的比丘在身坏命终后会断灭、消失,死后不再存在。'"
即使其他比丘这样劝告,耶摩迦仍然坚持他的邪见,说道:"据我理解世尊所教导的法,漏尽的比丘在身坏命终后会断灭、消失,死后不再存在。"
这些比丘无法使耶摩迦放弃邪见,于是起座去见舍利弗尊者。到达后对舍利弗尊者说:"贤友舍利弗,耶摩迦比丘生起了这样的邪见:'据我理解世尊所教导的法,漏尽的比丘在身坏命终后会断灭、消失,死后不再存在。'请尊者出于慈悲去见耶摩迦比丘。"
舍利弗尊者默然应允。傍晚时分,他从独处起来,前往耶摩迦处。到达后与耶摩迦互相问候(中略)。坐在一旁后,舍利弗尊者对耶摩迦说:
"贤友耶摩迦,是真的吗?你真的生起了这样的邪见:'据我理解世尊所教导的法,漏尽的比丘在身坏命终后会断灭、消失,死后不再存在'?"
"是的,贤友,我确实这样理解世尊所教导的法,漏尽的比丘在身坏命终后会断灭、消失,死后不再存在。"
"贤友耶摩迦,你认为如何?色是常还是无常?"
"是无常,贤友。"
"受是常还是无常...想...行...识是常还是无常?"
"是无常,贤友。"
"所以...(中略)...如是见者...(中略)...了知'不再有后有'"
"贤友耶摩迦,你是否认为色即是如来?"
"不是的,贤友。"
"你是否认为受即是如来?"
"不是的,贤友。"
"你是否认为想...行...识即是如来?"
"不是的,贤友。"
"贤友耶摩迦,你是否认为如来在色中?"
"不是的,贤友。"
"你是否认为如来离开色而存在?"
"不是的,贤友。"
"你是否认为如来在受中...离开受而存在...(中略)...在想中...离开想而存在...在行中...离开行而存在...在识中?"
"不是的,贤友。"
"你是否认为如来离开识而存在?"
"不是的,贤友。"
"贤友耶摩迦,你是否认为色...受...想...行...识即是如来?"
"不是的,贤友。"
"贤友耶摩迦,你是否认为这无色...无受...无想...无行...无识即是如来?"
"不是的,贤友。"
"贤友耶摩迦,既然在现实中无法找到真实确定的如来,你怎么能说'我理解世尊的教导,认为漏尽比丘死后断灭、消失,死后不再存在'呢?"
"舍利弗尊者,我之前因无明而持有邪见。但现在听了尊者的开示,我已经放弃了那个邪见,并且通达了法。"
"贤友耶摩迦,如果有人这样问你:'贤友耶摩迦,那漏尽阿罗汉比丘死后如何?'被这样问到时,你会如何回答?"
"贤友,如果有人这样问我:'贤友耶摩迦,那漏尽阿罗汉比丘死后如何?'被这样问到时,我会这样回答:'贤友们,色是无常的,无常即是苦,苦即是灭尽、消失。受...想...行...识是无常的,无常即是苦,苦即是灭尽、消失。'被这样问到时,贤友,我会这样回答。"
"善哉!善哉!贤友耶摩迦。那么,贤友耶摩迦,我现在要给你打个比方,使你更好地理解这个道理。假设有一个富有的居士,拥有大量财富,而且有很好的防护。有一个想要害他性命的人,不想他得到安乐,想要取他性命。这个人心想:'这个居士很富有且有严密的防护,不容易直接杀害他。我不如潜入他家后再下手。'
于是他去见那个居士说:'让我来服侍您,尊者。'那居士就让他留下服侍。这个人早起晚睡,听从吩咐,举止讨人喜欢,说话温和。渐渐地,居士把他当做贤友和知己,对他产生信任。当这个人发现'这个居士已经完全信任我了'时,就在居士独处时用利刃取其性命。
贤友耶摩迦,你认为如何?当那个人最初去见居士说'让我来服侍您,尊者'时,他就已经是个杀手了,只是居士不知道'这是要杀我的人'。当他勤勉服侍,早起晚睡,听从吩咐,举止讨人喜欢,说话温和时,他也是个杀手,只是居士不知道'这是要杀我的人'。当他最后在居士独处时用利刃取其性命时,他仍然是个杀手,只是居士不知道'这是要杀我的人'。"
"是的,贤友。"
"同样地,贤友,无闻凡夫不见圣者,不知圣法,不习圣法;不见善人,不知善人法,不习善人法。他们把色当作是我,或认为我拥有色,或认为我在色中,或认为色在我中。把受...想...行...识当作是我,或认为我拥有识,或认为我在识中,或认为识在我中。
他们不如实知道无常的色是'无常的色'。不如实知道无常的受...无常的想...无常的行...无常的识是'无常的识'。
不如实知道苦的色是'苦的色'。不如实知道苦的受...苦的想...苦的行...苦的识是'苦的识'。
不如实知道无我的色是'无我的色'。不如实知道无我的受...无我的想...无我的行...无我的识是'无我的识'。
不如实知道有为的色是'有为的色'。不如实知道有为的受...有为的想...有为的行...有为的识是'有为的识'。
不如实知道杀手般的色是'杀手般的色'。不如实知道杀手般的受...杀手般的想...杀手般的行...杀手般的识是'杀手般的识'。
他们趋向色,执取色,确立'这是我的'。趋向受...想...行...识,执取识,确立'这是我的'。这五取蕴被趋向、执取,长期导致不利与痛苦。
但是,贤友,多闻圣弟子见圣者,知圣法,习圣法;见善人,知善人法,习善人法。他们不把色看作是我,不认为我拥有色,不认为我在色中,不认为色在我中。不把受...想...行...识看作是我,不认为我拥有识,不认为我在识中,不认为识在我中。
他们如实知道无常的色是'无常的色'。如实知道无常的受...无常的想...无常的行...无常的识是'无常的识'。
他们如实知道苦的色是'苦的色'。如实知道苦的受...苦的想...苦的行...苦的识是'苦的识'。
如实知道无我的色是'无我的色'。如实知道无我的受...无我的想...无我的行...无我的识是'无我的识'。
如实知道有为的色是'有为的色'。如实知道有为的受...有为的想...有为的行...有为的识是'有为的识'。
如实知道杀手般的色是'杀手般的色'。如实知道杀手般的受...杀手般的想...杀手般的行...杀手般的识是'杀手般的识'。
他们不趋向色,不执取色,不确立'这是我的'。不趋向受...想...行...识,不执取识,不确立'这是我的'。这五取蕴不被趋向、不被执取,长期导致利益与安乐。"
"确实如此,舍利弗尊者。有这样的同梵行者,怀着慈悲,为我们谋求利益,给予教导和训诫。现在听了尊者的说法,我的心已经从诸漏中解脱了。"
第三经终。
这部经通过舍利弗尊者对耶摩迦比丘的开示,详细阐述了五蕴无我的道理,并用杀手的比喻说明了执取五蕴的危险性。
巴利语原版经文
SN.22.85/(3). Yamakasuttaṃ
85. Ekaṃ samayaṃ āyasmā sāriputto sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Tena kho pana samayena yamakassa nāma bhikkhuno evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ hoti– “tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā”ti.
Assosuṃ kho sambahulā bhikkhū yamakassa kira nāma bhikkhuno evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ hoti– “tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā”ti. Atha kho te bhikkhū yenāyasmā yamako tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā āyasmatā yamakena saddhiṃ sammodiṃsu. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinnā kho te bhikkhū āyasmantaṃ yamakaṃ etadavocuṃ–
“Saccaṃ kira te, āvuso yamaka, evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ– ‘tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’”ti? “Evaṃ khvāhaṃ, āvuso, bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi– ‘khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’”ti.
“Mā, āvuso yamaka, evaṃ avaca, mā bhagavantaṃ abbhācikkhi. Na hi sādhu bhagavato abbhācikkhanaṃ. Na hi bhagavā evaṃ vadeyya– ‘khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’”ti. Evampi kho āyasmā yamako tehi bhikkhūhi vuccamāno tatheva taṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ thāmasā parāmāsā abhinivissa voharati– “tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā”ti.
Yato kho te bhikkhū nāsakkhiṃsu āyasmantaṃ yamakaṃ etasmā pāpakā diṭṭhigatā vivecetuṃ, atha kho te bhikkhū uṭṭhāyāsanā yenāyasmā sāriputto tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ sāriputtaṃ etadavocuṃ– “yamakassa nāma, āvuso sāriputta, bhikkhuno evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ– ‘tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’ti. Sādhāyasmā sāriputto yena yamako bhikkhu tenupasaṅkamatu anukampaṃ upādāyā”ti. Adhivāsesi kho āyasmā sāriputto tuṇhībhāvena. Atha kho āyasmā sāriputto sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito yenāyasmā yamako tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā yamakena saddhiṃ sammodi …pe… ekamantaṃ nisinno kho āyasmā sāriputto āyasmantaṃ yamakaṃ etadavoca–
“Saccaṃ kira te, āvuso yamaka, evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ– ‘tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’”ti? “Evaṃ khvāhaṃ, āvuso, bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā”ti.
“Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, āvuso”. “Vedanā niccā… saññā… saṅkhārā… viññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, āvuso”. Tasmātiha …pe… evaṃ passaṃ …pe… nāparaṃ itthattāyāti pajānātī”ti.
“Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso” “vedanaṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”… “saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
“Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, rūpasmiṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”. “Aññatra rūpā tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”. “Vedanāya… aññatra vedanāya …pe… saññāya… aññatra saññāya… saṅkhāresu… aññatra saṅkhārehi… viññāṇasmiṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”. “Aññatra viññāṇā tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
“Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, rūpaṃ… vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”.
“Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, ayaṃ so arūpī… avedano… asaññī… asaṅkhāro… aviññāṇo tathāgatoti samanupassasī”ti? “No hetaṃ, āvuso”. “Ettha ca te, āvuso yamaka, diṭṭheva dhamme saccato thetato tathāgate anupalabbhiyamāne, kallaṃ nu te taṃ veyyākaraṇaṃ– ‘tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā khīṇāsavo bhikkhu kāyassa bhedā ucchijjati vinassati, na hoti paraṃ maraṇā’”ti?
“Ahu kho me taṃ, āvuso sāriputta, pubbe aviddasuno pāpakaṃ diṭṭhigataṃ; idañca panāyasmato sāriputtassa dhammadesanaṃ sutvā tañceva pāpakaṃ diṭṭhigataṃ pahīnaṃ, dhammo ca me abhisamito”ti.
“Sace taṃ, āvuso yamaka, evaṃ puccheyyuṃ– ‘yo so, āvuso yamaka, bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā kiṃ hotī’ti? Evaṃ puṭṭho tvaṃ, āvuso yamaka, kinti byākareyyāsī”ti? “Sace maṃ, āvuso, evaṃ puccheyyuṃ– ‘yo so, āvuso yamaka, bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā kiṃ hotī’ti? Evaṃ puṭṭhohaṃ, āvuso, evaṃ byākareyyaṃ– ‘rūpaṃ kho, āvuso, aniccaṃ. Yadaniccaṃ taṃ dukkhaṃ; yaṃ dukkhaṃ taṃ niruddhaṃ tadatthaṅgataṃ. Vedanā… saññā… saṅkhārā… viññāṇaṃ aniccaṃ. Yadaniccaṃ taṃ dukkhaṃ; yaṃ dukkhaṃ taṃ niruddhaṃ tadatthaṅgatan’ti. Evaṃ puṭṭhohaṃ āvuso, evaṃ byākareyyan”ti.
“Sādhu sādhu, āvuso yamaka! Tena hāvuso, yamaka, upamaṃ te karissāmi etasseva atthassa bhiyyosomattāya ñāṇāya. Seyyathāpi, āvuso yamaka, gahapati vā gahapatiputto vā aḍḍho mahaddhano mahābhogo; so ca ārakkhasampanno. Tassa kocideva puriso uppajjeyya anatthakāmo ahitakāmo ayogakkhemakāmo jīvitā voropetukāmo. Tassa evamassa – ‘ayaṃ kho gahapati vā gahapatiputto vā aḍḍho mahaddhano mahābhogo; so ca ārakkhasampanno; nāyaṃ sukaro pasayha jīvitā voropetuṃ. Yaṃnūnāhaṃ anupakhajja jīvitā voropeyyan’ti. So taṃ gahapatiṃ vā gahapatiputtaṃ vā upasaṅkamitvā evaṃ vadeyya– ‘upaṭṭhaheyyaṃ taṃ, bhante’ti. Tamenaṃ so gahapati vā gahapatiputto vā upaṭṭhāpeyya. So upaṭṭhaheyya pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī. Tassa so gahapati vā gahapatiputto vā mittatopi naṃ saddaheyya; suhajjatopi naṃ saddaheyya; tasmiñca vissāsaṃ āpajjeyya. Yadā kho, āvuso, tassa purisassa evamassa– ‘saṃvissattho kho myāyaṃ gahapati vā gahapatiputto vā’ti, atha naṃ rahogataṃ viditvā tiṇhena satthena jīvitā voropeyya.
“Taṃ kiṃ maññasi, āvuso yamaka, yadā hi so puriso amuṃ gahapatiṃ vā gahapatiputtaṃ vā upasaṅkamitvā evaṃ āha– ‘upaṭṭhaheyyaṃ taṃ, bhante’ti, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṃ na aññāsi– ‘vadhako me’ti. Yadāpi so upaṭṭhahati pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṃ na aññāsi– ‘vadhako me’ti. Yadāpi naṃ rahogataṃ viditvā tiṇhena satthena jīvitā voropeti, tadāpi so vadhakova. Vadhakañca pana santaṃ na aññāsi– ‘vadhako me’”ti. “Evamāvuso”ti. “Evameva kho, āvuso, assutavā puthujjano ariyānaṃ adassāvī ariyadhammassa akovido ariyadhamme avinīto, sappurisānaṃ adassāvī sappurisadhammassa akovido sappurisadhamme avinīto rūpaṃ attato samanupassati, rūpavantaṃ vā attānaṃ; attani vā rūpaṃ, rūpasmiṃ vā attānaṃ. Vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ attato samanupassati, viññāṇavantaṃ vā attānaṃ; attani vā viññāṇaṃ, viññāṇasmiṃ vā attānaṃ”.
“So aniccaṃ rūpaṃ ‘aniccaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Aniccaṃ vedanaṃ ‘aniccā vedanā’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Aniccaṃ saññaṃ ‘aniccā saññā’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Anicce saṅkhāre ‘aniccā saṅkhārā’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Aniccaṃ viññāṇaṃ ‘aniccaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti.
“Dukkhaṃ rūpaṃ ‘dukkhaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Dukkhaṃ vedanaṃ… dukkhaṃ saññaṃ… dukkhe saṅkhāre… dukkhaṃ viññāṇaṃ ‘dukkhaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti.
“Anattaṃ rūpaṃ ‘anattā rūpan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Anattaṃ vedanaṃ… anattaṃ saññaṃ… anatte saṅkhāre… anattaṃ viññāṇaṃ ‘anattaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti.
“Saṅkhataṃ rūpaṃ ‘saṅkhataṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Saṅkhataṃ vedanaṃ… saṅkhataṃ saññaṃ… saṅkhate saṅkhāre… saṅkhataṃ viññāṇaṃ ‘saṅkhataṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti.
“Vadhakaṃ rūpaṃ ‘vadhakaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Vadhakaṃ vedanaṃ ‘vadhakā vedanā’ti… vadhakaṃ saññaṃ ‘vadhakā saññā’ti… vadhake saṅkhāre ‘vadhakā saṅkhārā’ti yathābhūtaṃ nappajānāti. Vadhakaṃ viññāṇaṃ ‘vadhakaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ nappajānāti.
“So rūpaṃ upeti upādiyati adhiṭṭhāti ‘attā me’ti. Vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ upeti upādiyati adhiṭṭhāti ‘attā me’ti. Tassime pañcupādānakkhandhā upetā upādinnā dīgharattaṃ ahitāya dukkhāya saṃvattanti.
“Sutavā ca kho, āvuso, ariyasāvako ariyānaṃ dassāvī …pe… sappurisadhamme suvinīto na rūpaṃ attato samanupassati, na rūpavantaṃ attānaṃ; na attani rūpaṃ, na rūpasmiṃ attānaṃ. Na vedanaṃ… na saññaṃ… na saṅkhāre… na viññāṇaṃ attato samanupassati, na viññāṇavantaṃ attānaṃ; na attani viññāṇaṃ, na viññāṇasmiṃ attānaṃ.
“So aniccaṃ rūpaṃ ‘aniccaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Aniccaṃ vedanaṃ aniccaṃ saññaṃ… anicce saṅkhāre aniccaṃ viññāṇaṃ ‘aniccaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ pajānāti.
“Dukkhaṃ rūpaṃ ‘dukkhaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Dukkhaṃ vedanaṃ… dukkhaṃ saññaṃ… dukkhe saṅkhāre… dukkhaṃ viññāṇaṃ ‘dukkhaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ pajānāti.
“Anattaṃ rūpaṃ ‘anattā rūpan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Anattaṃ vedanaṃ… anattaṃ saññaṃ… anatte saṅkhāre… anattaṃ viññāṇaṃ ‘anattā viññāṇan’ti yathābhūtaṃ pajānāti.
“Saṅkhataṃ rūpaṃ ‘saṅkhataṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Saṅkhataṃ vedanaṃ… saṅkhataṃ saññaṃ… saṅkhate saṅkhāre… saṅkhataṃ viññāṇaṃ ‘saṅkhataṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ pajānāti.
“Vadhakaṃ rūpaṃ ‘vadhakaṃ rūpan’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Vadhakaṃ vedanaṃ… vadhakaṃ saññaṃ… vadhake saṅkhāre “vadhakā saṅkhārā”ti yathābhūtaṃ pajānāti. Vadhakaṃ viññāṇaṃ ‘vadhakaṃ viññāṇan’ti yathābhūtaṃ pajānāti.
“So rūpaṃ na upeti, na upādiyati, nādhiṭṭhāti– ‘attā me’ti. Vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ na upeti, na upādiyati, nādhiṭṭhāti– ‘attā me’ti. Tassime pañcupādānakkhandhā anupetā anupādinnā dīgharattaṃ hitāya sukhāya saṃvattantī”ti. “Evametaṃ, āvuso sāriputta, hoti yesaṃ āyasmantānaṃ tādisā sabrahmacārino anukampakā atthakāmā ovādakā anusāsakā. Idañca pana me āyasmato sāriputtassa dhammadesanaṃ sutvā anupādāya āsavehi cittaṃ vimuttan”ti. Tatiyaṃ.