长部23经/帕亚西经(大品[第二])

"如是我闻。一时，尊者童寿迦叶与五百比丘大众在憍萨罗国游行，来到憍萨罗国的设多毗耶城。尊者童寿迦叶住在设多毗耶城北边的尸舍婆林中。当时，帕亚西王子住在设多毗耶城，这是一个富庶的地方，草木丰茂，水源充足，粮食丰富，是波斯匿王赐予他的王领封地。"

【帕亚西王子的观点：】

"当时，帕亚西王子持有这样的邪见：'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。'设多毗耶城的婆罗门居士们听说：'沙门童寿迦叶，是沙门乔达摩的弟子，与五百比丘大众一起游行到设多毗耶城，住在城北的尸舍婆林中。关于这位尊者童寿迦叶，有这样的好评传开：他是智者，聪明，有智慧，多闻，善于言辞，善于应答，年长且是阿罗汉。能见这样的阿罗汉是好事。'于是设多毗耶城的婆罗门居士们成群结队地向北往尸舍婆林去。"

"当时，帕亚西王子正在上层阁楼休息。他看见设多毗耶城的婆罗门居士们成群结队地向北往尸舍婆林去，便问管家说：'管家啊，为什么设多毗耶城的婆罗门居士们成群结队地向北往尸舍婆林去？'

管家答道：'大人，有位沙门童寿迦叶，是沙门乔达摩的弟子，与五百比丘大众一起来到设多毗耶城，住在城北的尸舍婆林中。关于这位尊者童寿迦叶，有这样的好评传开：他是智者，聪明，有智慧，多闻，善于言辞，善于应答，年长且是阿罗汉。他们是去见这位童寿迦叶的。'

帕亚西王子说：'那么，管家啊，你去告诉那些设多毗耶城的婆罗门居士们说：帕亚西王子请你们稍等，他也要去见沙门童寿迦叶。不要让沙门童寿迦叶误导这些愚昧无知的设多毗耶城婆罗门居士们，让他们相信"有他世，有化生的众生，有善恶业的果报"。因为管家啊，实际上没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。'

管家答道：'遵命'之后，就去告诉设多毗耶城的婆罗门居士们说：'帕亚西王子请你们稍等，他也要去见沙门童寿迦叶。'"

【帕亚西王子与童寿迦叶的会面：】

"于是帕亚西王子在设多毗耶城婆罗门居士们的陪同下，来到尸舍婆林见童寿迦叶。他与童寿迦叶互相问候，寒暄完毕后，坐在一旁。

设多毗耶城的婆罗门居士们有的向童寿迦叶行礼后坐在一旁，有的与童寿迦叶互相问候后坐在一旁，有的向着童寿迦叶合掌后坐在一旁，有的报上姓名后坐在一旁，有的默默地坐在一旁。"

【无有论】

"坐在一旁的帕亚西王子对童寿迦叶说：'迦叶啊，我持这样的见解，这样的观点："没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。"'

童寿迦叶回答说：'王子啊，我从未见过或听过有人持有这样的见解和观点。怎么会有人说"没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报"呢？'

【日月的比喻：】

"那么王子啊，让我反问你，请你随意作答。你认为这日月是属于此世还是他世？是天神还是人类？"

帕亚西王子答道："迦叶啊，这日月是属于他世，不属于此世；是天神，不是人类。"

"王子啊，就凭这个道理，你应当明白：'确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报。'"

帕亚西王子说："虽然尊者迦叶这样说，但我仍然认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。'"

"王子啊，你是否有什么理由让你认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报'？"

"是的，迦叶啊，我确实有理由认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。'"

"请问是什么理由呢，王子？"

"迦叶啊，我有一些亲朋好友，他们杀生、偷盗、邪淫、妄语、两舌、恶口、绮语、贪婪、嗔恨、邪见。后来他们生病，痛苦难忍，病重垂危。当我知道他们不会从这病中康复时，我就去对他们说：'有些沙门婆罗门持这样的见解，这样的说法：那些杀生、偷盗等恶行的人，死后会堕入恶趣、恶道、地狱。你们做了这些事，如果这些沙门婆罗门说的是真的，你们死后将会堕入恶趣、恶道、地狱。如果真是这样，请你们死后来告诉我"确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报。"你们是我信任的人，你们亲身经历的事就是真实的。'他们都答应了，但到现在没有一个人回来告诉我，也没有派使者来。这就是我认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报'的理由。'"

【盗贼的比喻：】

"那么，王子啊，让我反问你，请你随意作答。假如你的手下抓到一个盗贼，罪犯，带到你面前说：'大人，这是一个盗贼，罪犯，请您对他判处任何您认为适当的惩罚。'

你会说：'那么，把这个人用结实的绳子反绑双手，剃光头发，敲着刺耳的鼓，带他游街，从街道到街道，从广场到广场，然后从南门出城，在城南的刑场砍下他的头。'

他们回答'好的'，就按你的命令把那个人用结实的绳子反绑双手，剃光头发，敲着刺耳的鼓，带他游街，从街道到街道，从广场到广场，然后从南门出城，让他在城南的刑场坐下。那个盗贼能否向行刑者请求：'请等一下，我要去某村某镇看看我的亲朋好友，等我回来再处决我'？或者行刑者会在他还在说话时就砍下他的头？"

"迦叶啊，那个盗贼不可能获准去见他的亲朋好友，行刑者会在他还在说话时就砍下他的头。"

"王子啊，一个人类盗贼尚且不能向人类行刑者请求时间去见亲朋好友，那么你那些作恶多端的亲朋好友死后堕入地狱，怎么可能向地狱狱卒请求：'请等一下，让我们去告诉帕亚西王子：确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报'呢？以此理由，你也应该明白：'确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报。'"

帕亚西王子说："虽然尊者迦叶这样说，但我仍然认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。'"

"迦叶又问：'王子啊，你是否还有其他理由让你持这样的见解？'

'是的，迦叶啊，我确实还有理由。'

'请问是什么理由呢，王子？'

'迦叶啊，我有一些亲朋好友，他们远离杀生、偷盗、邪淫、妄语、两舌、恶口、绮语，他们不贪婪，不嗔恨，持正见。后来他们生病，痛苦难忍，病重垂危。当我知道他们不会从这病中康复时，我就去对他们说："有些沙门婆罗门持这样的见解，这样的说法：那些远离杀生等恶行，行善的人，死后会生天界。如果这些沙门婆罗门说的是真的，你们死后将会生天界。如果真是这样，请你们死后来告诉我'确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报。'你们是我信任的人，你们亲身经历的事就是真实的。"他们都答应了，但到现在没有一个人回来告诉我，也没有派使者来。这就是我认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报'的另一个理由。'"

【粪坑中人的比喻：】

"那么，王子啊，让我给你打个比喻。有智慧的人能通过比喻理解意义。假如有一个人头栽进粪坑里，你命令手下说：'把这个人从粪坑里拉出来。'他们就把那人拉了出来。你又说：'用竹片把他身上的粪便彻底刮干净。'他们就照做了。你又说：'用白土给他擦身三次。'他们就照做了。你又说：'给他抹上油，用细粉擦洗三次。'他们就照做了。你又说：'给他理发修面。'他们就照做了。你又说：'给他戴上贵重的花环，涂上贵重的香膏，穿上贵重的衣服。'他们就照做了。你又说：'带他到宫殿上，让他享受五欲之乐。'他们就照做了。"

"王子啊，你觉得这个人洗得干干净净，清清爽爽，头发修整得整整齐齐，戴着珠宝饰品，穿着白色衣服，住在宫殿上层，享受着五欲之乐，他还会想再跳回那个粪坑里吗？"

"不会的，迦叶啊。"

"为什么呢？"

"因为，迦叶啊，粪坑是不净的，被认为是不净的；臭气熏天，被认为是臭的；令人厌恶，被认为是可厌的；令人反感，被认为是可憎的。"

"同样的，王子啊，对于天神来说，人类是不净的，被认为是不净的；臭气熏天，被认为是臭的；令人厌恶，被认为是可厌的；令人反感，被认为是可憎的。人的气味能远达百由旬，令天神厌恶。那么，你那些远离恶行的亲朋好友，死后生天，怎么会想要回来告诉你'确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报'呢？由此你应当明白：'确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报。'"

帕亚西王子说："虽然尊者迦叶这样说，但我仍然认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。'"

"你是否还有其他理由，王子？"

"是的，迦叶啊，我有。"

"请问是什么理由呢，王子？"

"迦叶啊，我有一些亲朋好友，他们远离杀生、偷盗、邪淫、妄语、两舌、恶口、绮语，他们不贪婪，不嗔恨，持正见，而且还远离饮酒。后来他们生病，痛苦难忍，病重垂危。当我知道他们不会从这病中康复时，我就去对他们说：'有些沙门婆罗门说，那些远离杀生等恶行，包括不饮酒的人，死后会生到三十三天。如果这是真的，你们死后就会生到三十三天。如果真是这样，请你们来告诉我"确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报。"你们是我信任的人，你们亲身经历的事就是真实的。'他们虽然答应了，但至今没有一个人回来告诉我，也没有派使者来。这就是我认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报'的另一个理由。"

【三十三天的比喻：】

"那么，王子啊，让我反问你。人间的一百年，相当于三十三天的一日一夜。三十个这样的日夜为一个月，十二个这样的月为一年。三十三天神的寿命是一千天年。你那些修善的亲朋好友死后生到三十三天，他们可能想：'让我们先享受两三天的天界五欲之乐，然后再去告诉帕亚西王子"确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报"。'他们会这样做吗？"

"不会的，迦叶啊。因为那时我们可能早已去世很久了。但是，谁告诉你'有三十三天'或'三十三天神的寿命那么长'？我们不相信有三十三天或三十三天神有那么长的寿命。"

【生盲者的比喻：】

"王子啊，就像一个生来就盲的人，他看不见黑白色，看不见蓝色，看不见黄色，看不见红色，看不见粉色，看不见平坦和不平坦，看不见星星，看不见日月。这个盲人说：'没有黑白色，也没有能见黑白色的人。没有蓝色，也没有能见蓝色的人。没有黄色，也没有能见黄色的人。没有红色，也没有能见红色的人。没有粉色，也没有能见粉色的人。没有平坦和不平坦，也没有能见平坦不平坦的人。没有星星，也没有能见星星的人。没有日月，也没有能见日月的人。因为我不知道这些，我没见过这些，所以这些都不存在。'这个盲人说的对吗？"

"不对，迦叶啊。确实有黑白色，也有能见黑白色的人。有蓝色...有黄色...有红色...有粉色...有平坦和不平坦...有星星...有日月，也有能见这些的人。他说'我不知道这些，我没见过这些，所以这些都不存在'，这种说法是不对的。"

"王子啊，你就像那个生盲的人一样，当你说'谁告诉你有三十三天或三十三天神的寿命那么长？我们不相信有三十三天或三十三天神有那么长的寿命'时。

王子啊，他世不是用肉眼可以看见的，像你想的那样。那些住在森林、偏僻处所的沙门婆罗门，他们勤勉精进，修行不懈，能清净天眼。以清净超人的天眼，他们能见此世他世，以及化生的众生。这才是见到他世的方法，而不是像你用肉眼想看那样。由此你应当明白：'确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报。'"

"尽管尊者迦叶这样说，但我仍然认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。'"

"你是否还有其他理由，王子？"

"是的，迦叶啊，我有。"

"请问是什么理由呢？"

"迦叶啊，我见到一些有德行、品性善良的沙门婆罗门，他们爱惜生命，不愿死亡，喜欢快乐，厌恶痛苦。我想，如果这些有德行的沙门婆罗门知道死后会更好，他们现在就会服毒、自刎、上吊或跳崖。正因为这些有德行的沙门婆罗门不知道死后会更好，所以他们才爱惜生命，不愿死亡，喜欢快乐，厌恶痛苦。这就是我认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报'的另一个理由。"

【孕妇的比喻：】

"那么，王子啊，让我给你打个比喻。有智慧的人能通过比喻理解意义。从前，有个婆罗门有两个妻子。一个妻子有个十岁或十二岁的儿子，另一个妻子怀有身孕，快要生产了。后来这个婆罗门去世了。

这个少年对继母说：'夫人，凡是财产、谷物、金银，都是我的，你没有任何份额。请把我父亲的遗产交给我。'

那个婆罗门的遗孀回答说：'孩子，等我生下孩子再说。如果是男孩，他也应该得到一份；如果是女孩，她将来也可以为你服务。'"

"那个少年第二次又对继母说：'夫人，凡是财产、谷物、金银，都是我的，你没有任何份额。请把我父亲的遗产交给我。'

婆罗门遗孀又回答说：'孩子，等我生下孩子再说。如果是男孩，他也应该得到一份；如果是女孩，她将来也可以为你服务。'

少年第三次又提出同样的要求。

这时，那个婆罗门遗孀拿着刀进入内室，剖开腹部说：'让我看看是男孩还是女孩。'结果她不仅失去了自己的生命，还失去了胎儿和财产。就像这个愚蠢的妇人，因为不当地寻求遗产而导致灭亡。

同样地，王子啊，你也会因为不当地寻求他世而自取灭亡，就像那个愚蠢的婆罗门遗孀一样。有德行的沙门婆罗门不会强求未成熟的果实成熟，他们会等待其自然成熟。智者的生命对有德行的沙门婆罗门是有价值的。他们活得越久，积累的功德就越多，为众生谋福利，为世间带来安乐，为人天带来利益。由此你应当明白：'确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报。'"

"尽管尊者迦叶这样说，但我仍然认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。'"

"王子啊，你是否还有其他理由？"

"是的，迦叶啊，我有。"

"请问是什么理由呢？"

"迦叶啊，我的手下抓到一个盗贼罪犯带到我面前说：'大人，这是一个盗贼，请您对他判处任何您认为适当的惩罚。'我就说：'把这个人活着放进大锅里，盖上盖子，用湿皮革密封，厚厚地涂上湿泥，放在火上烧。'他们就照做了。当我们知道那人已死时，就移开锅子，揭开盖子，慢慢地观察，想看看他的灵魂是否会出来。但我们没有看到他的灵魂出来。这就是我认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报'的另一个理由。"

【梦中的比喻：】

"那么，王子啊，让我反问你，请你随意作答。你是否记得自己午睡时梦见过美丽的园林、森林、平原和莲池？"

"是的，迦叶啊，我记得。"

"当时有驼背的、矮小的、年轻的女仆在看护你吗？"

"是的，迦叶啊，有。"

"她们能看见你的灵魂进入或离开你的身体吗？"

"不能，迦叶啊。"

"这样看来，她们在你活着时就看不见你的灵魂进出，那么你怎么能看见死者的灵魂进出呢？由此你应当明白：'确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报。'"

"尽管尊者迦叶这样说，但我仍然认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。'"

"你是否还有其他理由，王子？"

"是的，迦叶啊，我有。"

"请问是什么理由呢？"

"迦叶啊，我的手下抓到一个盗贼罪犯带到我面前说：'大人，这是一个盗贼，请您对他判处任何您认为适当的惩罚。'我就命令他们用绳子勒死这个还活着的人，看看能否见到他的灵魂出来。我们命令他们从不同方向拉绳子，但看不到灵魂出来。然后我们命令他们做不同的尝试：放倒他，仰面朝上...侧卧...另一侧...站立...倒立...用手打他...用土块打他...用棍棒打他...用刀砍他...摇动他，但我们仍然看不到灵魂出来。他的眼睛还在那里，看得见的形色也在那里，但感官已经不起作用了。他的耳朵还在那里，声音也在那里，但已听不到了。他的鼻子还在那里，气味也在那里，但已闻不到了。他的舌头还在那里，味道也在那里，但已尝不到了。他的身体还在那里，触感也在那里，但已感觉不到了。这就是我认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报'的另一个理由。"

【贝壳吹手的比喻：】

"那么，王子啊，让我给你打个比喻。有智慧的人能通过比喻理解意义。从前有一个吹贝壳的人带着贝壳去了边远地区。他来到一个村子，站在村子中间吹了三次贝壳，然后把贝壳放在地上，坐在一旁。"

"那些边远地区的人从未听过这种声音，他们想：'这是什么声音，如此迷人，如此动听，如此令人陶醉，如此吸引人，如此令人着迷？'他们聚集在一起问那个吹贝壳的人：'这是什么声音，如此迷人，如此动听，如此令人陶醉，如此吸引人，如此令人着迷？'

他回答说：'诸位，这是贝壳发出的声音。'

他们把贝壳仰面放下说：'说话啊，贝壳！说话啊，贝壳！'但贝壳没有发出声音。他们把贝壳倒过来放...侧放...另一侧放...竖立...倒立...用手打...用土块打...用棍棒打...用刀砍...摇动它，说：'说话啊，贝壳！说话啊，贝壳！'但贝壳还是没有发出声音。

那个吹贝壳的人心想：'这些边远地区的人真是愚蠢，他们怎么会这样不当地寻找贝壳的声音呢？'于是在他们面前拿起贝壳，吹了三下，然后带着贝壳离开了。

那些边远地区的人这才明白：'原来这贝壳要配合人力、努力和风，才能发出声音。当没有这些条件时，它就不会发出声音。'

同样的，王子啊，当这个身体有寿命、体温和意识时，它才能行走、站立、坐下、躺卧，能用眼睛看见形色，用耳朵听见声音，用鼻子闻到气味，用舌头尝到味道，用身体感觉触感，用意识了知法尘。当身体失去寿命、体温和意识时，就不能做这些事情了。由此你应当明白：'确实有他世，有化生的众生，有善恶业的果报。'"

"尽管尊者迦叶这样说，但我仍然认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。'"

"你是否还有其他理由，王子？"

"是的，迦叶啊，我有。"

"请问是什么理由呢？"

"迦叶啊，我的手下抓到一个盗贼罪犯带到我面前说：'大人，这是一个盗贼，请您对他判处任何您认为适当的惩罚。'我就命令他们剥去那人的皮，看看能否见到他的灵魂。然后我们剥去他的肉...切断他的筋...砍断他的骨头...劈开他的骨髓，但还是看不到灵魂。这就是我认为'没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报'的另一个理由。"

【火祭祀者的比喻：】

"那么，王子啊，让我给你打个比喻。从前有一个火祭祀者，一个结发修行的婆罗门，住在森林中的叶屋里。有一个商队在他的庵舍附近过夜，第二天早晨就离开了。这个火祭祀者想：'我去看看商队宿营的地方，也许能找到一些有用的东西。'当他到那里时，看见一个被遗弃的小男孩。看到这个情况，他想：'如果我眼睁睁看着一个人类死去，那是不对的。不如我把这个孩子带回庵舍，抚养他，让他长大。'于是他就这样做了。"

"当这个男孩长到十岁或十二岁时，火祭祀者有事要到邻近的村落去。他就对男孩说：'孩子，我要去村子办事。你要照看圣火，不要让它熄灭。如果火不小心熄灭了，这里有斧头、木柴和钻木取火的工具，你可以重新点燃圣火。'火祭祀者这样嘱咐完就去了村子。

但这个男孩玩得太入迷，火就熄灭了。他想：'父亲对我说："要照看圣火，不要让它熄灭。如果火不小心熄灭了，这里有斧头、木柴和钻木取火的工具，你可以重新点燃圣火。"不如我现在就重新生火吧。'

于是他用斧头劈开钻木取火的工具，想：'也许这样能得到火。'但是得不到火。他把工具劈成两半、三半、四半、五半、十半、百半，把它劈成小片，然后捣成粉末，再把粉末扬在大风中，想：'也许这样能得到火。'但还是得不到火。

当火祭祀者办完事回来，问道：'孩子，火没有熄灭吧？'

男孩就把事情的经过告诉了他：'父亲，我玩得太入迷，火熄灭了。我想起父亲说要照看圣火，如果熄灭了可以用工具重新点燃。于是我用斧头把工具劈开...但是得不到火。'

火祭祀者心想：'这孩子多么愚蠢无知啊，怎么会这样不当地寻找火呢？'于是在孩子面前拿起钻木取火的工具，生起火来，对孩子说：'这才是正确生火的方法，不是像你这样愚蠢无知地寻找火。'

同样地，王子啊，你也是愚蠢无知地寻找他世。放弃这种邪见吧，王子，放弃这种邪见吧，不要让它长期带给你不利与痛苦。"

"尽管尊者迦叶这样说，但我还是不能放弃这种邪见。波斯匿王和其他国王都知道：'帕亚西王子持这样的见解，这样的观点—没有他世，没有化生的众生，没有善恶业的果报。'如果我放弃这种见解，人们会说：'帕亚西王子多么愚蠢无知，轻易就相信了。'因此，我会因愤怒、轻蔑和固执而坚持这个观点。"

【两位商队领袖的比喻：】

"那么，王子啊，让我再给你打个比喻。从前，有一个大商队，有一千辆车。他们从东方往西方行进，所到之处很快就用完了草、木柴、水和青叶。这个商队有两个领袖，各带领五百辆车。他们商议说：'这是一个大商队，有一千辆车。我们所到之处很快就用完草、木柴、水和青叶。不如我们把商队分成两队，各五百辆车。'于是他们这样做了。

第一个商队领袖装载了大量的草、木柴和水，开始启程。行进了两三天后，他看见一个人，皮肤黑，眼睛红，佩戴武器，头戴茉莉花环，衣服和头发都湿漉漉的，车轮沾满泥浆，驾着好马车迎面而来。"

"他问那人：'你从哪里来？'

'从某某地方来。'

'要去哪里？'

'要去某某地方。'

'前面的荒野地区最近下过大雨吗？'

'是的，前面的荒野地区下过大雨，路上水洼遍布，草木和水都很丰富。把你们原有的草、木柴和水都扔掉吧，车子轻装上路就能走得更快，不会使牲口太疲劳。'

商队领袖就告诉他的人说：'这个人说前面的荒野地区下过大雨，路上水洼遍布，草木和水都很丰富。建议我们把原有的草、木柴和水都扔掉，让车子轻装上路。'

商队成员听从领袖的话，把草、木柴和水都扔掉，让车队轻装前进。但在第一个休息站，他们没有发现任何草、木柴或水。在第二、第三、第四、第五、第六、第七个休息站也是如此。结果他们全都遭遇了灾难。所有的人和牲口都被那个非人夜叉吃掉了，只剩下骨头。

第二个商队领袖想：'第一队已经走了很远了'，就也装载了大量的草、木柴和水出发。他也遇到了那个相同装扮的人，那人也对他说了同样的话。"

"这位商队领袖就召集商队成员说：'这个人说前面的荒野地区下过大雨，路上水洼遍布，草木和水都很丰富。他建议我们把原有的草、木柴和水都扔掉，让车子轻装上路。但这个人不是我们的亲戚朋友，我们怎么能相信他呢？我们不应该扔掉原有的草、木柴和水，让商队继续带着原有的货物前进。'

商队成员听从了领袖的话，继续带着原有的货物前进。在第一个休息站，他们没有发现任何草、木柴或水。在第二、第三、第四、第五、第六、第七个休息站也是如此。但他们看到了前一个商队遭遇的灾难，看到了被那个夜叉吃掉的人和牲口的骨头。

商队领袖对商队成员说：'那个商队因为愚蠢的领袖的带领而遭遇了灾难。现在把我们商队中不太值钱的货物扔掉，收集那个商队中值钱的货物。'商队成员照做了，最后安全地通过了荒野，这正是因为有一个明智的领袖的带领。

同样地，王子啊，你也会像第一个商队那样因为不当地寻找他世而遭遇灾难。那些相信你的人也会遭遇灾难，就像那些相信第一个商队领袖的人一样。放弃这种邪见吧，王子，放弃这种邪见吧，不要让它长期带给你不利与痛苦。"

"尽管尊者迦叶这样说，但我还是不能放弃这种邪见。波斯匿王和其他国王都知道我的观点。如果我放弃，人们会说我愚蠢。因此，我会因愤怒、轻蔑和固执而坚持这个观点。"

【粪担的比喻：】

"那么，王子啊，让我再给你打个比喻。从前，有个养猪人从自己的村子去了另一个村子。在那里他看到一堆干粪便被丢弃在那里。看到后他想：'这里有这么多被丢弃的干粪便，可以用来喂我的猪。我何不把它带走呢？'

于是他铺开上衣，收集了大量干粪便，包成一包，顶在头上走了。途中下起了大雨。他就这样顶着往下滴水的粪包，全身沾满粪便继续走。人们看到他就说：'喂，你是不是疯了？你是不是神志不清？为什么要顶着这往下滴水的粪包，全身沾满粪便还继续走？'

'是你们疯了！是你们神志不清！因为这是我猪的食物啊！'

同样地，王子啊，你看起来就像那个顶着粪包的人。放弃这种邪见吧，王子，放弃这种邪见吧，不要让它长期带给你不利与痛苦。"

"尽管尊者迦叶这样说，但我还是不能放弃这种邪见。波斯匿王和其他国王都知道我的观点。如果我放弃，人们会说我愚蠢。因此，我会因愤怒、轻蔑和固执而坚持这个观点。"

【骰子玩家的比喻：】

"那么，王子啊，让我再给你打个比喻。从前有两个骰子玩家在玩骰子。一个玩家每次掷出不好的点数就吞下骰子。第二个玩家看到后就说：'朋友，你完全赢了。把骰子给我，我要祭祀。'

'好的，朋友。'第一个玩家就把骰子给了他。

第二个玩家把骰子涂上毒药，然后说：'来，朋友，我们来玩骰子。'

'好的，朋友。'第一个玩家同意了。"

"他们又玩了第二次骰子。那个玩家又吞下了不好的点数的骰子。第二个玩家看到后就说出这个偈子：

'涂上最厉害的毒药，

吞下骰子的人却不知，

吞吧，吞吧，你这个坏赌徒，

后面会让你尝到苦头。'

同样地，王子啊，你就像那个骰子玩家。放弃这种邪见吧，王子，放弃这种邪见吧，不要让它长期带给你不利与痛苦。"

"尽管尊者迦叶这样说，但我还是不能放弃这种邪见。波斯匿王和其他国王都知道我的观点。如果我放弃，人们会说我愚蠢。因此，我会因愤怒、轻蔑和固执而坚持这个观点。"

【麻布商人的譬喻：】

"那么，王子，我要给你讲一个譬喻。有智之士常通过譬喻理解所说之义。从前，有一个地方遭遇灾难。于是一个朋友对另一个朋友说：'来吧，朋友，我们去那个地方，也许能在那里找到一些财物。'朋友回答说：'好的。'他们来到那个地方的一个村落，看见有许多废弃的麻布。一个朋友对另一个说：'这里有这么多废弃的麻布，朋友，你打一捆麻布，我也打一捆，我们两人带着麻布走吧。'那朋友同意了，于是打好麻布捆。

两人带着麻布捆继续前行，来到另一个村落。在那里，他们看见有许多废弃的麻线。一个朋友说：'朋友，为了麻布我们才来到这里，现在这里有这么多麻线。让我们丢掉麻布，带上麻线走吧。'但另一个朋友说：'我已经把这麻布捆背了很远，而且捆得很结实，这就够了，你自己决定吧。'于是那个朋友丢掉麻布捆，拿起了麻线捆。

"他们来到另一个村落，看见许多废弃的麻布衣。一个朋友说：'朋友，为了麻布和麻线我们才来这里，现在这里有这么多麻布衣。让我们丢掉麻布和麻线，带上麻布衣走吧。'但另一个朋友说：'我已经把这麻布捆背了很远，而且捆得很结实，这就够了，你自己决定吧。'于是那个朋友丢掉麻线捆，拿起了麻布衣。

他们又陆续发现了亚麻、亚麻线、亚麻布、棉花、棉线、棉布、铁、铜、锡、铅、银和金。每次发现更贵重的物品时，一个朋友都愿意放下旧物换取新的，而另一个朋友始终坚持背着最初的麻布捆。

最后他们回到自己的村子。背着麻布捆的朋友既得不到父母的欢迎，也得不到妻子儿女的欢迎，更得不到朋友们的欢迎，也没有获得快乐和喜悦。而带着金子回来的朋友，却得到父母、妻子儿女和朋友们的欢迎，并获得了快乐和喜悦。

"王子啊，你就像那个背着麻布捆的人一样。放弃这种恶见吧，王子！放弃这种恶见吧，王子！不要让它长期带给你伤害和痛苦。"

【皈依】

"尊者迦叶，我早在听到第一个比喻时就已心悦诚服。但我想听听这些精妙的问答，所以才继续与您辩论。太殊胜了，迦叶尊者！太殊胜了！就像有人扶起摔倒的，揭示被遮蔽的，为迷路者指明道路，在黑暗中举起明灯，让有眼者得见诸色。同样地，尊者迦叶以种种方便开示了法义。我今皈依佛陀、法和比丘僧团。愿尊者迦叶接受我为优婆塞，从今日起终身皈依。

我想举行一场大祭祀，请尊者迦叶指导我，使之能长期带来利益和快乐。"

【祭祀的开示】

"王子啊，如果在祭祀中杀牛、羊、鸡、猪等各种生命，而且接受供养的人具有邪见、邪思维、邪语、邪业、邪命、邪精进、邪念、邪定，这样的祭祀不会带来大果报，不会有大利益，不会有大光明，不会有大影响。就像农夫带着种子和犁到森林里，在贫瘠的土地上，遍布荆棘的地方播下破损、腐烂、被风吹日晒的、没有精华的、储存不当的种子，而且天不按时降雨，这些种子能否生长茂盛？农夫能否获得丰收？"

"不能，尊者迦叶。"

"同样地，王子，在祭祀中如果不杀生，而且接受供养的人具有正见、正思维、正语、正业、正命、正精进、正念、正定，这样的祭祀会带来大果报，会有大利益，会有大光明，会有大影响。就像农夫在肥沃的土地上，清除了荆棘，播下完好、新鲜、未受损的种子，而且天按时降雨，这些种子就能茂盛生长，农夫也能获得丰收。"

【优多罗青年的故事】

于是帕亚西王子开始布施给沙门、婆罗门、贫穷者、流浪者和乞丐。在这布施中，供应的是粗劣的食物和粗劣的衣服。优多罗青年负责管理这些布施。他在布施时说："愿以此布施功德使我今生遇见帕亚西王子，而不是来世。"

帕亚西王子听说后召见优多罗问道："你为什么这样说呢？我们不是应该期待布施的果报吗？"

优多罗回答说："您布施的食物如此粗劣，连您自己都不愿意碰触，更不用说食用；衣服也如此粗糙，您自己都不愿意碰触，更不用说穿着。您对我们来说是可敬可亲的，我们怎能用不好的东西来报答可敬的人呢？"

帕亚西王子因不恭敬地布施，非亲手布施，不恭敬地对待布施，轻视布施，死后生在四大王天的空闲仙女宫。而负责布施的优多罗青年因恭敬布施，亲手布施，尊重布施，不轻视布施，死后往生善趣天界，生在三十三天。

【帕亚西天子】

当时，尊者牛主比丘经常到空闲仙女宫禅修。帕亚西天子前来拜见他，告诉他自己的身份，并承认已经在迦叶的教导下放弃了恶见。牛主比丘问起优多罗的去处，帕亚西天子说明了因布施方式的不同导致的不同果报，并请求牛主比丘回到人间告诉大家："要恭敬地布施，要亲手布施，要尊重布施，不要轻视布施。"

牛主比丘回到人间，如实转告了这个教诲。

这就是第十部《帕亚西经》的结束。

这就是《长部》《大品》的结束。

这部经主要讲述了布施的正确态度和方法，以及因布施态度不同而导致的不同果报。

巴利语原版经文

DN.23/(10) Pāyāsisuttaṃ

　　 406. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ āyasmā kumārakassapo kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi yena setabyā nāma kosalānaṃ nagaraṃ tadavasari. Tatra sudaṃ āyasmā kumārakassapo setabyāyaṃ viharati uttarena setabyaṃ siṃsapāvane. Tena kho pana samayena pāyāsi rājañño setabyaṃ ajjhāvasati sattussadaṃ satiṇakaṭṭhodakaṃ sadhaññaṃ rājabhoggaṃ raññā pasenadinā kosalena dinnaṃ rājadāyaṃ brahmadeyyaṃ.

Pāyāsirājaññavatthu

　　 407. Tena kho pana samayena pāyāsissa rājaññassa evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ hoti– “itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti. Assosuṃ kho setabyakā brāhmaṇagahapatikā– “samaṇo khalu bho kumārakassapo samaṇassa gotamassa sāvako kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi setabyaṃ anuppatto setabyāyaṃ viharati uttarena setabyaṃ siṃsapāvane. Taṃ kho pana bhavantaṃ kumārakassapaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato– ‘paṇḍito byatto medhāvī bahussuto cittakathī kalyāṇapaṭibhāno vuddho ceva arahā ca. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotī’”ti. Atha kho setabyakā brāhmaṇagahapatikā setabyāya nikkhamitvā saṅghasaṅghī gaṇībhūtā uttarenamukhā gacchanti yena siṃsapāvanaṃ.

　　 408. Tena kho pana samayena pāyāsi rājañño uparipāsāde divāseyyaṃ upagato hoti. Addasā kho pāyāsi rājañño setabyake brāhmaṇagahapatike setabyāya nikkhamitvā saṅghasaṅghī gaṇībhūte uttarenamukhe gacchante yena siṃsapāvanaṃ, disvā khattaṃ āmantesi “kiṃ nu kho, bho khatte, setabyakā brāhmaṇagahapatikā setabyāya nikkhamitvā saṅghasaṅghī gaṇībhūtā uttarenamukhā gacchanti yena siṃsapāvanan”ti?

　　 “Atthi kho, bho, samaṇo kumārakassapo, samaṇassa gotamassa sāvako kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehi setabyaṃ anuppatto setabyāyaṃ viharati uttarena setabyaṃ siṃsapāvane. Taṃ kho pana bhavantaṃ kumārakassapaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato– ‘paṇḍito byatto medhāvī bahussuto cittakathī kalyāṇapaṭibhāno vuddho ceva arahā cā’ti. Tamete bhavantaṃ kumārakassapaṃ dassanāya upasaṅkamantī”ti. “Tena hi, bho khatte, yena setabyakā brāhmaṇagahapatikā tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā setabyake brāhmaṇagahapatike evaṃ vadehi– ‘pāyāsi, bho, rājañño evamāha āgamentu kira bhavanto, pāyāsipi rājañño samaṇaṃ kumārakassapaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’ti. Purā samaṇo kumārakassapo setabyake brāhmaṇagahapatike bāle abyatte saññāpeti– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti. Natthi hi, bho khatte, paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti. “Evaṃ bho”ti kho so khattā pāyāsissa rājaññassa paṭissutvā yena setabyakā brāhmaṇagahapatikā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā setabyake brāhmaṇagahapatike etadavoca– “pāyāsi, bho, rājañño evamāha, āgamentu kira bhavanto, pāyāsipi rājañño samaṇaṃ kumārakassapaṃ dassanāya upasaṅkamissatī”ti.

　　 409. Atha kho pāyāsi rājañño setabyakehi brāhmaṇagahapatikehi parivuto yena siṃsapāvanaṃ yenāyasmā kumārakassapo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā kumārakassapena saddhiṃ sammodi, sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Setabyakāpi kho brāhmaṇagahapatikā appekacce āyasmantaṃ kumārakassapaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce āyasmatā kumārakassapena saddhiṃ sammodiṃsu; sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Appekacce yenāyasmā kumārakassapo tenañjaliṃ paṇāmetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Appekacce nāmagottaṃ sāvetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Appekacce tuṇhībhūtā ekamantaṃ nisīdiṃsu.

Natthikavādo

　　 410. Ekamantaṃ nisinno kho pāyāsi rājañño āyasmantaṃ kumārakassapaṃ etadavoca– “ahañhi, bho kassapa, evaṃvādī evaṃdiṭṭhī– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Nāhaṃ, rājañña, evaṃvādiṃ evaṃdiṭṭhiṃ addasaṃ vā assosiṃ vā. Kathañhi nāma evaṃ vadeyya– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti?

Candimasūriya-upamā

　　 411. “Tena hi, rājañña, taññevettha paṭipucchissāmi, yathā te khameyya, tathā naṃ byākareyyāsi. Taṃ kiṃ maññasi, rājañña, ime candimasūriyā imasmiṃ vā loke parasmiṃ vā, devā vā te manussā vā”ti? “Ime, bho kassapa, candimasūriyā parasmiṃ loke, na imasmiṃ; devā te na manussā”ti. “Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti.

　　 412. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo, yena te pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti? “Atthi bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Yathā kathaṃ viya, rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātī adinnādāyī kāmesumicchācārī musāvādī pisuṇavācā pharusavācā samphappalāpī abhijjhālū byāpannacittā micchādiṭṭhī. Te aparena samayena ābādhikā honti dukkhitā bāḷhagilānā. Yadāhaṃ jānāmi– ‘na dānime imamhā ābādhā vuṭṭhahissantī’ti tyāhaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadāmi– ‘santi kho, bho, eke samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino– ye te pāṇātipātī adinnādāyī kāmesumicchācārī musāvādī pisuṇavācā pharusavācā samphappalāpī abhijjhālū byāpannacittā micchādiṭṭhī, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjantī’ti. Bhavanto kho pāṇātipātī adinnādāyī kāmesumicchācārī musāvādī pisuṇavācā pharusavācā samphappalāpī abhijjhālū byāpannacittā micchādiṭṭhī. Sace tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ saccaṃ vacanaṃ, bhavanto kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjissanti. Sace, bho, kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjeyyātha, yena me āgantvā āroceyyātha– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti Bhavanto kho pana me saddhāyikā paccayikā, yaṃ bhavantehi diṭṭhaṃ, yathā sāmaṃ diṭṭhaṃ evametaṃ bhavissatī’ti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā neva āgantvā ārocenti, na pana dūtaṃ pahiṇanti. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

Cora-upamā

　　 413. “Tena hi, rājañña, taññevettha paṭipucchissāmi. Yathā te khameyya tathā naṃ byākareyyāsi. Taṃ kiṃ maññasi, rājañña, idha te purisā coraṃ āgucāriṃ gahetvā dasseyyuṃ– ‘ayaṃ te, bhante, coro āgucārī; imassa yaṃ icchasi, taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ daḷhāya rajjuyā pacchābāhaṃ gāḷhabandhanaṃ bandhitvā khuramuṇḍaṃ karitvā kharassarena paṇavena rathikāya rathikaṃ siṅghāṭakena siṅghāṭakaṃ parinetvā dakkhiṇena dvārena nikkhamitvā dakkhiṇato nagarassa āghātane sīsaṃ chindathā’ti. Te ‘sādhū’ti paṭissutvā taṃ purisaṃ daḷhāya rajjuyā pacchābāhaṃ gāḷhabandhanaṃ bandhitvā khuramuṇḍaṃ karitvā kharassarena paṇavena rathikāya rathikaṃ siṅghāṭakena siṅghāṭakaṃ parinetvā dakkhiṇena dvārena nikkhamitvā dakkhiṇato nagarassa āghātane nisīdāpeyyuṃ. Labheyya nu kho so coro coraghātesu– ‘āgamentu tāva bhavanto coraghātā, amukasmiṃ me gāme vā nigame vā mittāmaccā ñātisālohitā, yāvāhaṃ tesaṃ uddisitvā āgacchāmī’ti udāhu vippalapantasseva coraghātā sīsaṃ chindeyyun”ti? “Na hi so, bho kassapa, coro labheyya coraghātesu– ‘āgamentu tāva bhavanto coraghātā amukasmiṃ me gāme vā nigame vā mittāmaccā ñātisālohitā, yāvāhaṃ tesaṃ uddisitvā āgacchāmī’ti. Atha kho naṃ vippalapantasseva coraghātā sīsaṃ chindeyyun”ti. “So hi nāma, rājañña, coro manusso manussabhūtesu coraghātesu na labhissati– ‘āgamentu tāva bhavanto coraghātā, amukasmiṃ me gāme vā nigame vā mittāmaccā ñātisālohitā, yāvāhaṃ tesaṃ uddisitvā āgacchāmī’ti. Kiṃ pana te mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātī adinnādāyī kāmesumicchācārī musāvādī pisuṇavācā pharusavācā samphappalāpī abhijjhālū byāpannacittā micchādiṭṭhī, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapannā labhissanti nirayapālesu– ‘āgamentu tāva bhavanto nirayapālā, yāva mayaṃ pāyāsissa rājaññassa gantvā ārocema– “itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti? Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

　　 414. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo yena te pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti? “Atthi, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Yathā kathaṃ viya, rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā pisuṇāya vācāya paṭiviratā pharusāya vācāya paṭiviratā samphappalāpā paṭiviratā anabhijjhālū abyāpannacittā sammādiṭṭhī. Te aparena samayena ābādhikā honti dukkhitā bāḷhagilānā. Yadāhaṃ jānāmi– ‘na dānime imamhā ābādhā vuṭṭhahissantī’ti tyāhaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadāmi– ‘santi kho, bho, eke samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino– ye te pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā pisuṇāya vācāya paṭiviratā pharusāya vācāya paṭiviratā samphappalāpā paṭiviratā anabhijjhālū abyāpannacittā sammādiṭṭhī te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjantīti Bhavanto kho pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā pisuṇāya vācāya paṭiviratā pharusāya vācāya paṭiviratā samphappalāpā paṭiviratā anabhijjhālū abyāpannacittā sammādiṭṭhī. Sace tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ saccaṃ vacanaṃ, bhavanto kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjissanti. Sace, bho, kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjeyyātha, yena me āgantvā āroceyyātha– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti. Bhavanto kho pana me saddhāyikā paccayikā, yaṃ bhavantehi diṭṭhaṃ, yathā sāmaṃ diṭṭhaṃ evametaṃ bhavissatī’ti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā neva āgantvā ārocenti, na pana dūtaṃ pahiṇanti. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

Gūthakūpapurisa-upamā

　　 415. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Seyyathāpi, rājañña, puriso gūthakūpe sasīsakaṃ nimuggo assa. Atha tvaṃ purise āṇāpeyyāsi– ‘tena hi, bho, taṃ purisaṃ tamhā gūthakūpā uddharathā’ti. Te ‘sādhū’ti paṭissutvā taṃ purisaṃ tamhā gūthakūpā uddhareyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, tassa purisassa kāyā veḷupesikāhi gūthaṃ sunimmajjitaṃ nimmajjathā’ti. Te ‘sādhū’ti paṭissutvā tassa purisassa kāyā veḷupesikāhi gūthaṃ sunimmajjitaṃ nimmajjeyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, tassa purisassa kāyaṃ paṇḍumattikāya tikkhattuṃ subbaṭṭitaṃ ubbaṭṭethā’ti. Te tassa purisassa kāyaṃ paṇḍumattikāya tikkhattuṃ subbaṭṭitaṃ ubbaṭṭeyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, taṃ purisaṃ telena abbhañjitvā sukhumena cuṇṇena tikkhattuṃ suppadhotaṃ karothā’ti. Te taṃ purisaṃ telena abbhañjitvā sukhumena cuṇṇena tikkhattuṃ suppadhotaṃ kareyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, tassa purisassa kesamassuṃ kappethā’ti. Te tassa purisassa kesamassuṃ kappeyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi– ‘tena hi, bho, tassa purisassa mahagghañca mālaṃ mahagghañca vilepanaṃ mahagghāni ca vatthāni upaharathā’ti. Te tassa purisassa mahagghañca mālaṃ mahagghañca vilepanaṃ mahagghāni ca vatthāni upahareyyuṃ. Te tvaṃ evaṃ vadeyyāsi – ‘tena hi, bho, taṃ purisaṃ pāsādaṃ āropetvā pañcakāmaguṇāni upaṭṭhāpethā’ti. Te taṃ purisaṃ pāsādaṃ āropetvā pañcakāmaguṇāni upaṭṭhāpeyyuṃ.

　　 “Taṃ kiṃ maññasi, rājañña, api nu tassa purisassa sunhātassa suvilittassa sukappitakesamassussa āmukkamālābharaṇassa odātavatthavasanassa uparipāsādavaragatassa pañcahi kāmaguṇehi samappitassa samaṅgībhūtassa paricārayamānassa punadeva tasmiṃ gūthakūpe nimujjitukāmatā assā”ti? “No hidaṃ, bho kassapa”. “Taṃ kissa hetu”? “Asuci, bho kassapa, gūthakūpo asuci ceva asucisaṅkhāto ca duggandho ca duggandhasaṅkhāto ca jeguccho ca jegucchasaṅkhāto ca paṭikūlo ca paṭikūlasaṅkhāto cā”ti. “Evameva kho, rājañña, manussā devānaṃ asucī ceva asucisaṅkhātā ca, duggandhā ca duggandhasaṅkhātā ca, jegucchā ca jegucchasaṅkhātā ca, paṭikūlā ca paṭikūlasaṅkhātā ca. Yojanasataṃ kho, rājañña, manussagandho deve ubbādhati. Kiṃ pana te mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā pisuṇāya vācāya paṭiviratā pharusāya vācāya paṭiviratā samphappalāpā paṭiviratā anabhijjhālū abyāpannacittā sammādiṭṭhī, kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannā te āgantvā ārocessanti– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti? Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

　　 416. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… “atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya, rājaññāti? “Idha me, bho kassapa, mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭiviratā, te aparena samayena ābādhikā honti dukkhitā bāḷhagilānā. Yadāhaṃ jānāmi– ‘na dānime imamhā ābādhā vuṭṭhahissantī’ti tyāhaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadāmi– ‘santi kho, bho, eke samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino– ye te pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭiviratā, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjanti devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyatanti. Bhavanto kho pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭiviratā. Sace tesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ saccaṃ vacanaṃ, bhavanto kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjissanti, devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ. Sace, bho, kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjeyyātha devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ, yena me āgantvā āroceyyātha– itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipākoti. Bhavanto kho pana me saddhāyikā paccayikā, yaṃ bhavantehi diṭṭhaṃ, yathā sāmaṃ diṭṭhaṃ evametaṃ bhavissatīti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā neva āgantvā ārocenti, na pana dūtaṃ pahiṇanti. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

Tāvatiṃsadeva-upamā

　　 417. “Tena hi, rājañña, taññevettha paṭipucchissāmi; yathā te khameyya, tathā naṃ byākareyyāsi. Yaṃ kho pana, rājañña, mānussakaṃ vassasataṃ, devānaṃ tāvatiṃsānaṃ eso eko rattindivo, tāya rattiyā tiṃsarattiyo māso, tena māsena dvādasamāsiyo saṃvaccharo, tena saṃvaccharena dibbaṃ vassasahassaṃ devānaṃ tāvatiṃsānaṃ āyuppamāṇaṃ. Ye te mittāmaccā ñātisālohitā pāṇātipātā paṭiviratā adinnādānā paṭiviratā kāmesumicchācārā paṭiviratā musāvādā paṭiviratā surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭiviratā, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannā devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ. Sace pana tesaṃ evaṃ bhavissati– ‘yāva mayaṃ dve vā tīṇi vā rattindivā dibbehi pañcahi kāmaguṇehi samappitā samaṅgībhūtā paricārema, atha mayaṃ pāyāsissa rājaññassa gantvā āroceyyāma– “itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti. Api nu te āgantvā āroceyyuṃ ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti? “No hidaṃ, bho kassapa. Api hi mayaṃ, bho kassapa, ciraṃ kālaṅkatāpi bhaveyyāma. Ko panetaṃ bhoto kassapassa āroceti ‘atthi devā tāvatiṃsā’ti vā ‘evaṃdīghāyukā devā tāvatiṃsā’ti vā. Na mayaṃ bhoto kassapassa saddahāma– ‘atthi devā tāvatiṃsā’ti vā ‘evaṃdīghāyukā devā tāvatiṃsā’ti vā”ti.

Jaccandha-upamā

　　 418. “Seyyathāpi, rājañña, jaccandho puriso na passeyya kaṇha– sukkāni rūpāni na passeyya nīlakāni rūpāni, na passeyya pītakāni rūpāni, na passeyya lohitakāni rūpāni, na passeyya mañjiṭṭhakāni rūpāni, na passeyya samavisamaṃ, na passeyya tārakāni rūpāni, na passeyya candimasūriye. So evaṃ vadeyya– ‘natthi kaṇhasukkāni rūpāni, natthi kaṇhasukkānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi nīlakāni rūpāni, natthi nīlakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi pītakāni rūpāni, natthi pītakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi lohitakāni rūpāni, natthi lohitakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi mañjiṭṭhakāni rūpāni, natthi mañjiṭṭhakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi samavisamaṃ, natthi samavisamassa dassāvī. Natthi tārakāni rūpāni, natthi tārakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Natthi candimasūriyā, natthi candimasūriyānaṃ dassāvī. Ahametaṃ na jānāmi, ahametaṃ na passāmi, tasmā taṃ natthī’ti. Sammā nu kho so, rājañña, vadamāno vadeyyā”ti? “No hidaṃ, bho kassapa. Atthi kaṇhasukkāni rūpāni, atthi kaṇhasukkānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Atthi nīlakāni rūpāni, atthi nīlakānaṃ rūpānaṃ dassāvī …pe… atthi samavisamaṃ, atthi samavisamassa dassāvī. Atthi tārakāni rūpāni, atthi tārakānaṃ rūpānaṃ dassāvī. Atthi candimasūriyā, atthi candimasūriyānaṃ dassāvī. ‘Ahametaṃ na jānāmi, ahametaṃ na passāmi, tasmā taṃ natthī’ti. Na hi so, bho kassapa, sammā vadamāno vadeyyā”ti. “Evameva kho tvaṃ, rājañña, jaccandhūpamo maññe paṭibhāsi yaṃ maṃ tvaṃ evaṃ vadesi”.

　　 “Ko panetaṃ bhoto kassapassa āroceti– ‘atthi devā tāvatiṃsā”ti vā, ‘evaṃdīghāyukā devā tāvatiṃsā’ti vā? Na mayaṃ bhoto kassapassa saddahāma– ‘atthi devā tāvatiṃsā’ti vā ‘evaṃdīghāyukā devā tāvatiṃsā’ti vā”ti. “Na kho, rājañña, evaṃ paro loko daṭṭhabbo, yathā tvaṃ maññasi iminā maṃsacakkhunā. Ye kho te rājañña samaṇabrāhmaṇā araññavanapatthāni pantāni senāsanāni paṭisevanti te tattha appamattā ātāpino pahitattā viharantā dibbacakkhuṃ visodhenti. Te dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena imaṃ ceva lokaṃ passanti parañca satte ca opapātike. Evañca kho, rājañña, paro loko daṭṭhabbo; natveva yathā tvaṃ maññasi iminā maṃsacakkhunā. Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

　　 419. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya, rājaññā”ti? “Idhāhaṃ, bho kassapa, passāmi samaṇabrāhmaṇe sīlavante kalyāṇadhamme jīvitukāme amaritukāme sukhakāme dukkhapaṭikūle. Tassa mayhaṃ, bho kassapa, evaṃ hoti– sace kho ime bhonto samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā evaṃ jāneyyuṃ– ‘ito no matānaṃ seyyo bhavissatī’ti. Idānime bhonto samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā visaṃ vā khādeyyuṃ, satthaṃ vā āhareyyuṃ, ubbandhitvā vā kālaṅkareyyuṃ, papāte vā papateyyuṃ. Yasmā ca kho ime bhonto samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā na evaṃ jānanti– ‘ito no matānaṃ seyyo bhavissatī’ti, tasmā ime bhonto samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā jīvitukāmā amaritukāmā sukhakāmā dukkhapaṭikūlā attānaṃ na mārenti. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

Gabbhinī-upamā

　　 420. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, aññatarassa brāhmaṇassa dve pajāpatiyo ahesuṃ. Ekissā putto ahosi dasavassuddesiko vā dvādasavassuddesiko vā, ekā gabbhinī upavijaññā. Atha kho so brāhmaṇo kālamakāsi. Atha kho so māṇavako mātusapattiṃ etadavoca– ‘yamidaṃ, bhoti, dhanaṃ vā dhaññaṃ vā rajataṃ vā jātarūpaṃ vā, sabbaṃ taṃ mayhaṃ natthi tuyhettha kiñci. Pitu me bhoti, dāyajjaṃ niyyādehī’ti. Evaṃ vutte sā brāhmaṇī taṃ māṇavakaṃ etadavoca– ‘āgamehi tāva, tāta, yāva vijāyāmi. Sace kumārako bhavissati, tassapi ekadeso bhavissati; sace kumārikā bhavissati, sāpi te opabhoggā bhavissatī’ti. Dutiyampi kho so māṇavako mātusapattiṃ etadavoca – ‘yamidaṃ, bhoti, dhanaṃ vā dhaññaṃ vā rajataṃ vā jātarūpaṃ vā, sabbaṃ taṃ mayhaṃ; natthi tuyhettha kiñci. Pitu me, bhoti, dāyajjaṃ niyyādehī’ti. Dutiyampi kho sā brāhmaṇī taṃ māṇavakaṃ etadavoca – ‘āgamehi tāva, tāta, yāva vijāyāmi. Sace kumārako bhavissati, tassapi ekadeso bhavissati; sace kumārikā bhavissati sāpi te opabhoggā bhavissatī’ti. Tatiyampi kho so māṇavako mātusapattiṃ etadavoca– ‘yamidaṃ, bhoti, dhanaṃ vā dhaññaṃ vā rajataṃ vā jātarūpaṃ vā sabbaṃ taṃ mayhaṃ; natthi tuyhettha kiñci. Pitu me, bhoti, dāyajjaṃ niyyādehī’ti.

　　 “Atha kho sā brāhmaṇī satthaṃ gahetvā ovarakaṃ pavisitvā udaraṃ opādesi – ‘yāva vijāyāmi yadi vā kumārako yadi vā kumārikā’ti. Sā attānaṃ ceva jīvitañca gabbhañca sāpateyyañca vināsesi. Yathā taṃ bālā abyattā anayabyasanaṃ āpannā ayoniso dāyajjaṃ gavesantī, evameva kho tvaṃ, rājañña, bālo abyatto anayabyasanaṃ āpajjissasi ayoniso paralokaṃ gavesanto seyyathāpi sā brāhmaṇī bālā abyattā anayabyasanaṃ āpannā ayoniso dāyajjaṃ gavesantī. Na kho, rājañña, samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā apakkaṃ paripācenti; api ca paripākaṃ āgamenti. Paṇḍitānaṃ attho hi, rājañña, samaṇabrāhmaṇānaṃ sīlavantānaṃ kalyāṇadhammānaṃ jīvitena. Yathā yathā kho, rājañña, samaṇabrāhmaṇā sīlavanto kalyāṇadhammā ciraṃ dīghamaddhānaṃ tiṭṭhanti, tathā tathā bahuṃ puññaṃ pasavanti, bahujanahitāya ca paṭipajjanti bahujanasukhāya lokānukampāya atthāya hitāya sukhāya devamanussānaṃ. Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

　　 421. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya, rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, purisā coraṃ āgucāriṃ gahetvā dassenti– ‘ayaṃ te, bhante, coro āgucārī; imassa yaṃ icchasi, taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ jīvantaṃyeva kumbhiyā pakkhipitvā mukhaṃ pidahitvā allena cammena onandhitvā allāya mattikāya bahalāvalepanaṃ karitvā uddhanaṃ āropetvā aggiṃ dethā’ti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā taṃ purisaṃ jīvantaṃyeva kumbhiyā pakkhipitvā mukhaṃ pidahitvā allena cammena onandhitvā allāya mattikāya bahalāvalepanaṃ karitvā uddhanaṃ āropetvā aggiṃ denti. Yadā mayaṃ jānāma ‘kālaṅkato so puriso’ti, atha naṃ kumbhiṃ oropetvā ubbhinditvā mukhaṃ vivaritvā saṇikaṃ nillokema – ‘appeva nāmassa jīvaṃ nikkhamantaṃ passeyyāmā’ti. Nevassa mayaṃ jīvaṃ nikkhamantaṃ passāma. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

Supinaka-upamā

　　 422. “Tena hi, rājañña, taññevettha paṭipucchissāmi, yathā te khameyya, tathā naṃ byākareyyāsi. Abhijānāsi no tvaṃ, rājañña, divā seyyaṃ upagato supinakaṃ passitā ārāmarāmaṇeyyakaṃ vanarāmaṇeyyakaṃ bhūmirāmaṇeyyakaṃ pokkharaṇīrāmaṇeyyakan”ti? “Abhijānāmahaṃ, bho kassapa, divāseyyaṃ upagato supinakaṃ passitā ārāmarāmaṇeyyakaṃ vanarāmaṇeyyakaṃ bhūmirāmaṇeyyakaṃ pokkharaṇīrāmaṇeyyakan”ti. “Rakkhanti taṃ tamhi samaye khujjāpi vāmanakāpi velāsikāpi komārikāpī”ti? “Evaṃ, bho kassapa, rakkhanti maṃ tamhi samaye khujjāpi vāmanakāpi velāsikāpi komārikāpī”ti. “Api nu tā tuyhaṃ jīvaṃ passanti pavisantaṃ vā nikkhamantaṃ vā”ti? “No hidaṃ, bho kassapa”. “Tā hi nāma, rājañña, tuyhaṃ jīvantassa jīvantiyo jīvaṃ na passissanti pavisantaṃ vā nikkhamantaṃ vā. Kiṃ pana tvaṃ kālaṅkatassa jīvaṃ passissasi pavisantaṃ vā nikkhamantaṃ vā. Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– “itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

　　 423. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… “atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, purisā coraṃ āgucāriṃ gahetvā dassenti– ‘ayaṃ te, bhante, coro āgucārī; imassa yaṃ icchasi, taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ jīvantaṃyeva tulāya tuletvā jiyāya anassāsakaṃ māretvā punadeva tulāya tulethā’ti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā taṃ purisaṃ jīvantaṃyeva tulāya tuletvā jiyāya anassāsakaṃ māretvā punadeva tulāya tulenti. Yadā so jīvati, tadā lahutaro ca hoti mudutaro ca kammaññataro ca. Yadā pana so kālaṅkato hoti tadā garutaro ca hoti patthinnataro ca akammaññataro ca. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

Santatta-ayoguḷa-upamā

　　 424. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Seyyathāpi, rājañña, puriso divasaṃ santattaṃ ayoguḷaṃ ādittaṃ sampajjalitaṃ sajotibhūtaṃ tulāya tuleyya. Tamenaṃ aparena samayena sītaṃ nibbutaṃ tulāya tuleyya. Kadā nu kho so ayoguḷo lahutaro vā hoti mudutaro vā kammaññataro vā, yadā vā āditto sampajjalito sajotibhūto, yadā vā sīto nibbuto”ti? “Yadā so, bho kassapa, ayoguḷo tejosahagato ca hoti vāyosahagato ca āditto sampajjalito sajotibhūto, tadā lahutaro ca hoti mudutaro ca kammaññataro ca. Yadā pana so ayoguḷo neva tejosahagato hoti na vāyosahagato sīto nibbuto, tadā garutaro ca hoti patthinnataro ca akammaññataro cā”ti. “Evameva kho, rājañña, yadāyaṃ kāyo āyusahagato ca hoti usmāsahagato ca viññāṇasahagato ca, tadā lahutaro ca hoti mudutaro ca kammaññataro ca. Yadā panāyaṃ kāyo neva āyusahagato hoti na usmāsahagato na viññāṇasahagato tadā garutaro ca hoti patthinnataro ca akammaññataro ca. Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

　　 425. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, purisā coraṃ āgucāriṃ gahetvā dassenti– ‘ayaṃ te, bhante, coro āgucārī; imassa yaṃ icchasi taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ anupahacca chaviñca cammañca maṃsañca nhāruñca aṭṭhiñca aṭṭhimiñjañca jīvitā voropetha, appeva nāmassa jīvaṃ nikkhamantaṃ passeyyāmā’ti. Te me ‘sādhū’ti paṭissutvā taṃ purisaṃ anupahacca chaviñca …pe… jīvitā voropenti. Yadā so āmato hoti, tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ uttānaṃ nipātetha, appeva nāmassa jīvaṃ nikkhamantaṃ passeyyāmā’ti. Te taṃ purisaṃ uttānaṃ nipātenti. Nevassa mayaṃ jīvaṃ nikkhamantaṃ passāma. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imaṃ purisaṃ avakujjaṃ nipātetha… passena nipātetha… dutiyena passena nipātetha… uddhaṃ ṭhapetha… omuddhakaṃ ṭhapetha… pāṇinā ākoṭetha… leḍḍunā ākoṭetha… daṇḍena ākoṭetha… satthena ākoṭetha… odhunātha sandhunātha niddhunātha, appeva nāmassa jīvaṃ nikkhamantaṃ passeyyāmā’ti. Te taṃ purisaṃ odhunanti sandhunanti niddhunanti. Nevassa mayaṃ jīvaṃ nikkhamantaṃ passāma. Tassa tadeva cakkhu hoti te rūpā, tañcāyatanaṃ nappaṭisaṃvedeti. Tadeva sotaṃ hoti te saddā, tañcāyatanaṃ nappaṭisaṃvedeti. Tadeva ghānaṃ hoti te gandhā, tañcāyatanaṃ nappaṭisaṃvedeti Sāva jivhā hoti te rasā, tañcāyatanaṃ nappaṭisaṃvedeti. Sveva kāyo hoti te phoṭṭhabbā, tañcāyatanaṃ nappaṭisaṃvedeti. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

Saṅkhadhama-upamā

　　 426. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, aññataro saṅkhadhamo saṅkhaṃ ādāya paccantimaṃ janapadaṃ agamāsi. So yena aññataro gāmo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā majjhe gāmassa ṭhito tikkhattuṃ saṅkhaṃ upalāpetvā saṅkhaṃ bhūmiyaṃ nikkhipitvā ekamantaṃ nisīdi. Atha kho, rājañña, tesaṃ paccantajanapadānaṃ manussānaṃ etadahosi ‘ambho kassa nu kho eso saddo evaṃrajanīyo evaṃkamanīyo evaṃmadanīyo evaṃbandhanīyo evaṃmucchanīyo’ti. Sannipatitvā taṃ saṅkhadhamaṃ etadavocuṃ– ‘ambho, kassa nu kho eso saddo evaṃrajanīyo evaṃkamanīyo evaṃmadanīyo evaṃbandhanīyo evaṃmucchanīyo’ti. ‘Eso kho, bho, saṅkho nāma yasseso saddo evaṃrajanīyo evaṃkamanīyo evaṃmadanīyo evaṃbandhanīyo evaṃmucchanīyo’ti. Te taṃ saṅkhaṃ uttānaṃ nipātesuṃ– ‘vadehi, bho saṅkha, vadehi, bho saṅkhā’ti. Neva so saṅkho saddamakāsi. Te taṃ saṅkhaṃ avakujjaṃ nipātesuṃ, passena nipātesuṃ, dutiyena passena nipātesuṃ, uddhaṃ ṭhapesuṃ, omuddhakaṃ ṭhapesuṃ, pāṇinā ākoṭesuṃ, leḍḍunā ākoṭesuṃ, daṇḍena ākoṭesuṃ, satthena ākoṭesuṃ, odhuniṃsu sandhuniṃsu niddhuniṃsu– ‘vadehi, bho saṅkha, vadehi, bho saṅkhā’ti. Neva so saṅkho saddamakāsi.

　　 “Atha kho, rājañña, tassa saṅkhadhamassa etadahosi– ‘yāva bālā ime paccantajanapadāmanussā, kathañhi nāma ayoniso saṅkhasaddaṃ gavesissantī’ti. Tesaṃ pekkhamānānaṃ saṅkhaṃ gahetvā tikkhattuṃ saṅkhaṃ upalāpetvā saṅkhaṃ ādāya pakkāmi. Atha kho, rājañña, tesaṃ paccantajanapadānaṃ manussānaṃ etadahosi– ‘yadā kira, bho, ayaṃ saṅkho nāma purisasahagato ca hoti vāyāmasahagato ca vāyusahagato ca, tadāyaṃ saṅkho saddaṃ karoti, yadā panāyaṃ saṅkho neva purisasahagato hoti na vāyāmasahagato na vāyusahagato, nāyaṃ saṅkho saddaṃ karotī’ti Evameva kho, rājañña, yadāyaṃ kāyo āyusahagato ca hoti usmāsahagato ca viññāṇasahagato ca, tadā abhikkamatipi paṭikkamatipi tiṭṭhatipi nisīdatipi seyyampi kappeti, cakkhunāpi rūpaṃ passati, sotenapi saddaṃ suṇāti, ghānenapi gandhaṃ ghāyati, jivhāyapi rasaṃ sāyati, kāyenapi phoṭṭhabbaṃ phusati, manasāpi dhammaṃ vijānāti. Yadā panāyaṃ kāyo neva āyusahagato hoti, na usmāsahagato, na viññāṇasahagato, tadā neva abhikkamati na paṭikkamati na tiṭṭhati na nisīdati na seyyaṃ kappeti, cakkhunāpi rūpaṃ na passati, sotenapi saddaṃ na suṇāti, ghānenapi gandhaṃ na ghāyati, jivhāyapi rasaṃ na sāyati, kāyenapi phoṭṭhabbaṃ na phusati, manasāpi dhammaṃ na vijānāti. Imināpi kho te, rājañña, pariyāyena evaṃ hotu– ‘itipi atthi paro loko, atthi sattā opapātikā, atthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti.

　　 427. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho evaṃ me ettha hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti. “Atthi pana, rājañña, pariyāyo …pe… atthi, bho kassapa, pariyāyo …pe… yathā kathaṃ viya rājaññā”ti? “Idha me, bho kassapa, purisā coraṃ āgucāriṃ gahetvā dassenti– ‘ayaṃ te, bhante, coro āgucārī, imassa yaṃ icchasi, taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imassa purisassa chaviṃ chindatha appeva nāmassa jīvaṃ passeyyāmā’ti. Te tassa purisassa chaviṃ chindanti. Nevassa mayaṃ jīvaṃ passāma. Tyāhaṃ evaṃ vadāmi– ‘tena hi, bho, imassa purisassa cammaṃ chindatha, maṃsaṃ chindatha, nhāruṃ chindatha, aṭṭhiṃ chindatha, aṭṭhimiñjaṃ chindatha, appeva nāmassa jīvaṃ passeyyāmā’ti. Te tassa purisassa aṭṭhimiñjaṃ chindanti, nevassa mayaṃ jīvaṃ passeyyāma. Ayampi kho, bho kassapa, pariyāyo, yena me pariyāyena evaṃ hoti– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti.

Aggikajaṭila-upamā

　　 428. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, aññataro aggiko jaṭilo araññāyatane paṇṇakuṭiyā sammati. Atha kho, rājañña, aññataro janapade sattho vuṭṭhāsi. Atha kho so sattho tassa aggikassa jaṭilassa assamassa sāmantā ekarattiṃ vasitvā pakkāmi. Atha kho, rājañña, tassa aggikassa jaṭilassa etadahosi ‘yaṃnūnāhaṃ yena so satthavāso tenupasaṅkameyyaṃ, appeva nāmettha kiñci upakaraṇaṃ adhigaccheyyan’ti. Atha kho so aggiko jaṭilo kālasseva vuṭṭhāya yena so satthavāso tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā addasa tasmiṃ satthavāse daharaṃ kumāraṃ mandaṃ uttānaseyyakaṃ chaḍḍitaṃ. Disvānassa etadahosi– ‘na kho me taṃ patirūpaṃ yaṃ me pekkhamānassa manussabhūto kālaṅkareyya; yaṃnūnāhaṃ imaṃ dārakaṃ assamaṃ netvā āpādeyyaṃ poseyyaṃ vaḍḍheyyan’ti. Atha kho so aggiko jaṭilo taṃ dārakaṃ assamaṃ netvā āpādesi posesi vaḍḍhesi. Yadā so dārako dasavassuddesiko vā hoti dvādasavassuddesiko vā, atha kho tassa aggikassa jaṭilassa janapade kañcideva karaṇīyaṃ uppajji. Atha kho so aggiko jaṭilo taṃ dārakaṃ etadavoca– ‘icchāmahaṃ, tāta, janapadaṃ gantuṃ; aggiṃ, tāta, paricareyyāsi. Mā ca te aggi nibbāyi. Sace ca te aggi nibbāyeyya, ayaṃ vāsī imāni kaṭṭhāni idaṃ araṇisahitaṃ, aggiṃ nibbattetvā aggiṃ paricareyyāsī’ti. Atha kho so aggiko jaṭilo taṃ dārakaṃ evaṃ anusāsitvā janapadaṃ agamāsi. Tassa khiḍḍāpasutassa aggi nibbāyi.

　　 “Atha kho tassa dārakassa etadahosi– ‘pitā kho maṃ evaṃ avaca– “aggiṃ, tāta, paricareyyāsi. Mā ca te aggi nibbāyi. Sace ca te aggi nibbāyeyya, ayaṃ vāsī imāni kaṭṭhāni idaṃ araṇisahitaṃ, aggiṃ nibbattetvā aggiṃ paricareyyāsī”ti. Yaṃnūnāhaṃ aggiṃ nibbattetvā aggiṃ paricareyyan’ti. Atha kho so dārako araṇisahitaṃ vāsiyā tacchi– ‘appeva nāma aggiṃ adhigaccheyyan’ti. Neva so aggiṃ adhigacchi. Araṇisahitaṃ dvidhā phālesi, tidhā phālesi, catudhā phālesi, pañcadhā phālesi, dasadhā phālesi, satadhā phālesi, sakalikaṃ sakalikaṃ akāsi, sakalikaṃ sakalikaṃ karitvā udukkhale koṭṭesi, udukkhale koṭṭetvā mahāvāte opuni – ‘appeva nāma aggiṃ adhigaccheyyan’ti. Neva so aggiṃ adhigacchi.

　　 “Atha kho so aggiko jaṭilo janapade taṃ karaṇīyaṃ tīretvā yena sako assamo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā taṃ dārakaṃ etadavoca – ‘kacci te, tāta, aggi na nibbuto’ti? ‘Idha me, tāta, khiḍḍāpasutassa aggi nibbāyi. Tassa me etadahosi– “pitā kho maṃ evaṃ avaca aggiṃ, tāta, paricareyyāsi. Mā ca te, tāta, aggi nibbāyi. Sace ca te aggi nibbāyeyya, ayaṃ vāsī imāni kaṭṭhāni idaṃ araṇisahitaṃ, aggiṃ nibbattetvā aggiṃ paricareyyāsīti. Yaṃnūnāhaṃ aggiṃ nibbattetvā aggiṃ paricareyyan”ti. Atha khvāhaṃ, tāta, araṇisahitaṃ vāsiyā tacchiṃ– “appeva nāma aggiṃ adhigaccheyyan”ti. Nevāhaṃ aggiṃ adhigacchiṃ. Araṇisahitaṃ dvidhā phālesiṃ, tidhā phālesiṃ, catudhā phālesiṃ, pañcadhā phālesiṃ, dasadhā phālesiṃ satadhā phālesiṃ, sakalikaṃ sakalikaṃ akāsiṃ, sakalikaṃ sakalikaṃ karitvā udukkhale koṭṭesiṃ, udukkhale koṭṭetvā mahāvāte opuniṃ– “appeva nāma aggiṃ adhigaccheyyan”ti. Nevāhaṃ aggiṃ adhigacchin’”ti. Atha kho tassa aggikassa jaṭilassa etadahosi – ‘yāva bālo ayaṃ dārako abyatto, kathañhi nāma ayoniso aggiṃ gavesissatī’ti. Tassa pekkhamānassa araṇisahitaṃ gahetvā aggiṃ nibbattetvā taṃ dārakaṃ etadavoca ‘evaṃ kho, tāta, aggi nibbattetabbo. Na tveva yathā tvaṃ bālo abyatto ayoniso aggiṃ gavesī’ti. Evameva kho tvaṃ, rājañña, bālo abyatto ayoniso paralokaṃ gavesissasi. Paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ, paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ, mā te ahosi dīgharattaṃ ahitāya dukkhāyā”ti.

　　 429. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho nevāhaṃ sakkomi idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjituṃ. Rājāpi maṃ pasenadi kosalo jānāti tirorājānopi– ‘pāyāsi rājañño evaṃvādī evaṃdiṭṭhī– “itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko”ti. Sacāhaṃ, bho kassapa, idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjissāmi, bhavissanti me vattāro– ‘yāva bālo pāyāsi rājañño abyatto duggahitagāhī’ti. Kopenapi naṃ harissāmi, makkhenapi naṃ harissāmi, palāsenapi naṃ harissāmī”ti.

Dve satthavāha-upamā

　　 430. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, mahāsakaṭasattho sakaṭasahassaṃ puratthimā janapadā pacchimaṃ janapadaṃ agamāsi. So yena yena gacchi, khippaṃyeva pariyādiyati tiṇakaṭṭhodakaṃ haritakapaṇṇaṃ. Tasmiṃ kho pana satthe dve satthavāhā ahesuṃ eko pañcannaṃ sakaṭasatānaṃ, eko pañcannaṃ sakaṭasatānaṃ. Atha kho tesaṃ satthavāhānaṃ etadahosi– ‘ayaṃ kho mahāsakaṭasattho sakaṭasahassaṃ; te mayaṃ yena yena gacchāma, khippameva pariyādiyati tiṇakaṭṭhodakaṃ haritakapaṇṇaṃ. Yaṃnūna mayaṃ imaṃ satthaṃ dvidhā vibhajeyyāma– ekato pañca sakaṭasatāni ekato pañca sakaṭasatānī’ti. Te taṃ satthaṃ dvidhā vibhajiṃsu ekato pañca sakaṭasatāni, ekato pañca sakaṭasatāni. Eko satthavāho bahuṃ tiṇañca kaṭṭhañca udakañca āropetvā satthaṃ payāpesi. Dvīhatīhapayāto kho pana so sattho addasa purisaṃ kāḷaṃ lohitakkhaṃ sannaddhakalāpaṃ kumudamāliṃ allavatthaṃ allakesaṃ kaddamamakkhitehi cakkehi bhadrena rathena paṭipathaṃ āgacchantaṃ’, disvā etadavoca– ‘kuto, bho, āgacchasī’ti? ‘Amukamhā janapadā’ti. ‘Kuhiṃ gamissasī’ti? ‘Amukaṃ nāma janapadan’ti. ‘Kacci, bho, purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho’ti? ‘Evaṃ, bho, purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho, āsittodakāni vaṭumāni, bahu tiṇañca kaṭṭhañca udakañca. Chaḍḍetha, bho, purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, lahubhārehi sakaṭehi sīghaṃ sīghaṃ gacchatha, mā yoggāni kilamitthā’ti.

　　 “Atha kho so satthavāho satthike āmantesi– ‘ayaṃ, bho, puriso evamāha– “purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho, āsittodakāni vaṭumāni, bahu tiṇañca kaṭṭhañca udakañca. Chaḍḍetha, bho, purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, lahubhārehi sakaṭehi sīghaṃ sīghaṃ gacchatha, mā yoggāni kilamitthā”ti. Chaḍḍetha, bho, purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, lahubhārehi sakaṭehi satthaṃ payāpethā’ti. ‘Evaṃ, bho’ti kho te satthikā tassa satthavāhassa paṭissutvā chaḍḍetvā purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni lahubhārehi sakaṭehi satthaṃ payāpesuṃ. Te paṭhamepi satthavāse na addasaṃsu tiṇaṃ vā kaṭṭhaṃ vā udakaṃ vā. Dutiyepi satthavāse… tatiyepi satthavāse… catutthepi satthavāse… pañcamepi satthavāse… chaṭṭhepi satthavāse… sattamepi satthavāse na addasaṃsu tiṇaṃ vā kaṭṭhaṃ vā udakaṃ vā. Sabbeva anayabyasanaṃ āpajjiṃsu. Ye ca tasmiṃ satthe ahesuṃ manussā vā pasū vā, sabbe so yakkho amanusso bhakkhesi. Aṭṭhikāneva sesāni.

　　 “Yadā aññāsi dutiyo satthavāho– ‘bahunikkhanto kho, bho, dāni so sattho’ti bahuṃ tiṇañca kaṭṭhañca udakañca āropetvā satthaṃ payāpesi. Dvīhatīhapayāto kho pana so sattho addasa purisaṃ kāḷaṃ lohitakkhaṃ sannaddhakalāpaṃ kumudamāliṃ allavatthaṃ allakesaṃ kaddamamakkhitehi cakkehi bhadrena rathena paṭipathaṃ āgacchantaṃ, disvā etadavoca– ‘kuto, bho, āgacchasī’ti? ‘Amukamhā janapadā’ti. ‘Kuhiṃ gamissasī’ti? ‘Amukaṃ nāma janapadan’ti. ‘Kacci, bho, purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho’ti? ‘Evaṃ, bho, purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho. Āsittodakāni vaṭumāni, bahu tiṇañca kaṭṭhañca udakañca. Chaḍḍetha bho, purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, lahubhārehi sakaṭehi sīghaṃ sīghaṃ gacchatha, mā yoggāni kilamitthā’ti.

　　 “Atha kho so satthavāho satthike āmantesi– ‘ayaṃ, bho, “puriso evamāha– purato kantāre mahāmegho abhippavuṭṭho, āsittodakāni vaṭumāni, bahu tiṇañca kaṭṭhañca udakañca. Chaḍḍetha, bho, purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, lahubhārehi sakaṭehi sīghaṃ sīghaṃ gacchatha; mā yoggāni kilamitthā”ti. Ayaṃ bho puriso neva amhākaṃ mitto, na ñātisālohito, kathaṃ mayaṃ imassa saddhāya gamissāma. Na vo chaḍḍetabbāni purāṇāni tiṇāni kaṭṭhāni udakāni, yathābhatena bhaṇḍena satthaṃ payāpetha. Na no purāṇaṃ chaḍḍessāmā’ti. ‘Evaṃ, bho’ti kho te satthikā tassa satthavāhassa paṭissutvā yathābhatena bhaṇḍena satthaṃ payāpesuṃ. Te paṭhamepi satthavāse na addasaṃsu tiṇaṃ vā kaṭṭhaṃ vā udakaṃ vā. Dutiyepi satthavāse… tatiyepi satthavāse… catutthepi satthavāse… pañcamepi satthavāse… chaṭṭhepi satthavāse… sattamepi satthavāse na addasaṃsu tiṇaṃ vā kaṭṭhaṃ vā udakaṃ vā. Tañca satthaṃ addasaṃsu anayabyasanaṃ āpannaṃ. Ye ca tasmiṃ satthepi ahesuṃ manussā vā pasū vā, tesañca aṭṭhikāneva addasaṃsu tena yakkhena amanussena bhakkhitānaṃ.

　　 “Atha kho so satthavāho satthike āmantesi– ‘ayaṃ kho, bho, sattho anayabyasanaṃ āpanno, yathā taṃ tena bālena satthavāhena pariṇāyakena. Tena hi, bho, yānamhākaṃ satthe appasārāni paṇiyāni, tāni chaḍḍetvā, yāni imasmiṃ satthe mahāsārāni paṇiyāni, tāni ādiyathā’ti. ‘Evaṃ, bho’ti kho te satthikā tassa satthavāhassa paṭissutvā yāni sakasmiṃ satthe appasārāni paṇiyāni, tāni chaḍḍetvā yāni tasmiṃ satthe mahāsārāni paṇiyāni, tāni ādiyitvā sotthinā taṃ kantāraṃ nitthariṃsu, yathā taṃ paṇḍitena satthavāhena pariṇāyakena. Evameva kho tvaṃ, rājañña, bālo abyatto anayabyasanaṃ āpajjissasi ayoniso paralokaṃ gavesanto seyyathāpi so purimo satthavāho. Yepi tava sotabbaṃ saddhātabbaṃ maññissanti, tepi anayabyasanaṃ āpajjissanti, seyyathāpi te satthikā. Paṭinissajjetaṃ, rājañña pāpakaṃ diṭṭhigataṃ; paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ. Mā te ahosi dīgharattaṃ ahitāya dukkhāyā”ti.

　　 431. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho nevāhaṃ sakkomi idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjituṃ. Rājāpi maṃ pasenadi kosalo jānāti tirorājānopi– ‘pāyāsi rājañño evaṃvādī evaṃdiṭṭhī– “itipi natthi paro loko …pe… vipāko’”ti. Sacāhaṃ, bho kassapa, idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjissāmi, bhavissanti me vattāro– ‘yāva bālo pāyāsi rājañño, abyatto duggahitagāhī’ti. Kopenapi naṃ harissāmi, makkhenapi naṃ harissāmi, palāsenapi naṃ harissāmī”ti.

Gūthabhārika-upamā

　　 432. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, aññataro sūkaraposako puriso sakamhā gāmā aññaṃ gāmaṃ agamāsi. Tattha addasa pahūtaṃ sukkhagūthaṃ chaḍḍitaṃ. Disvānassa etadahosi– ‘ayaṃ kho pahuto sukkhagūtho chaḍḍito, mama ca sūkarabhattaṃ; yaṃnūnāhaṃ ito sukkhagūthaṃ hareyyan’ti. So uttarāsaṅgaṃ pattharitvā pahūtaṃ sukkhagūthaṃ ākiritvā bhaṇḍikaṃ bandhitvā sīse ubbāhetvā agamāsi. Tassa antarāmagge mahā-akālamegho pāvassi. So uggharantaṃ paggharantaṃ yāva agganakhā gūthena makkhito gūthabhāraṃ ādāya agamāsi. Tamenaṃ manussā disvā evamāhaṃsu– ‘kacci no tvaṃ, bhaṇe, ummatto, kacci viceto, kathañhi nāma uggharantaṃ paggharantaṃ yāva agganakhā gūthena makkhito gūthabhāraṃ harissasī’ti. ‘Tumhe khvettha, bhaṇe, ummattā, tumhe vicetā, tathā hi pana me sūkarabhattan’ti. Evameva kho tvaṃ, rājañña, gūthabhārikūpamo maññe paṭibhāsi. Paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ. Paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ. Mā te ahosi dīgharattaṃ ahitāya dukkhāyā”ti.

　　 433. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho nevāhaṃ sakkomi idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjituṃ. Rājāpi maṃ pasenadi kosalo jānāti tirorājānopi– ‘pāyāsi rājañño evaṃvādī evaṃdiṭṭhī– “itipi natthi paro loko …pe… vipāko”ti. Sacāhaṃ, bho kassapa, idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjissāmi, bhavissanti me vattāro– ‘yāva bālo pāyāsi rājañño abyatto duggahitagāhī’ti. Kopenapi naṃ harissāmi, makkhenapi naṃ harissāmi, palāsenapi naṃ harissāmī”ti.

Akkhadhuttaka-upamā

　　 434. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi, upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, dve akkhadhuttā akkhehi dibbiṃsu. Eko akkhadhutto āgatāgataṃ kaliṃ gilati. Addasā kho dutiyo akkhadhutto taṃ akkhadhuttaṃ āgatāgataṃ kaliṃ gilantaṃ, disvā taṃ akkhadhuttaṃ etadavoca– ‘tvaṃ kho, samma, ekantikena jināsi, dehi me, samma, akkhe pajohissāmī’ti. ‘Evaṃ sammā’ti kho so akkhadhutto tassa akkhadhuttassa akkhe pādāsi. Atha kho so akkhadhutto akkhe visena paribhāvetvā taṃ akkhadhuttaṃ etadavoca– ‘ehi kho, samma, akkhehi dibbissāmā’ti. ‘Evaṃ sammā’ti kho so akkhadhutto tassa akkhadhuttassa paccassosi. Dutiyampi kho te akkhadhuttā akkhehi dibbiṃsu. Dutiyampi kho so akkhadhutto āgatāgataṃ kaliṃ gilati. Addasā kho dutiyo akkhadhutto taṃ akkhadhuttaṃ dutiyampi āgatāgataṃ kaliṃ gilantaṃ, disvā taṃ akkhadhuttaṃ etadavoca–

　　 “Littaṃ paramena tejasā, gilamakkhaṃ puriso na bujjhati.

　　 Gila re gila pāpadhuttaka, pacchā te kaṭukaṃ bhavissatīti.

　　 “Evameva kho tvaṃ, rājañña, akkhadhuttakūpamo maññe paṭibhāsi. Paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ; paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ. Mā te ahosi dīgharattaṃ ahitāya dukkhāyā”ti.

　　 435. “Kiñcāpi bhavaṃ kassapo evamāha, atha kho nevāhaṃ sakkomi idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjituṃ. Rājāpi maṃ pasenadi kosalo jānāti tirorājānopi– ‘pāyāsi rājañño evaṃvādī evaṃdiṭṭhī– “itipi natthi paro loko …pe… vipāko”ti. Sacāhaṃ, bho kassapa, idaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭinissajjissāmi, bhavissanti me vattāro– ‘yāva bālo pāyāsi rājañño abyatto duggahitagāhī’ti. Kopenapi naṃ harissāmi, makkhenapi naṃ harissāmi, palāsenapi naṃ harissāmī”ti.

Sāṇabhārika-upamā

　　 436. “Tena hi, rājañña, upamaṃ te karissāmi, upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Bhūtapubbaṃ, rājañña, aññataro janapado vuṭṭhāsi. Atha kho sahāyako sahāyakaṃ āmantesi– ‘āyāma, samma, yena so janapado tenupasaṅkamissāma, appeva nāmettha kiñci dhanaṃ adhigaccheyyāmā’ti. ‘Evaṃ sammā’ti kho sahāyako sahāyakassa paccassosi. Te yena so janapado, yena aññataraṃ gāmapaṭṭaṃ tenupasaṅkamiṃsu tattha addasaṃsu pahūtaṃ sāṇaṃ chaḍḍitaṃ, disvā sahāyako sahāyakaṃ āmantesi– ‘idaṃ kho, samma, pahūtaṃ sāṇaṃ chaḍḍitaṃ, tena hi, samma, tvañca sāṇabhāraṃ bandha, ahañca sāṇabhāraṃ bandhissāmi, ubho sāṇabhāraṃ ādāya gamissāmā’ti. ‘Evaṃ sammā’ti kho sahāyako sahāyakassa paṭissutvā sāṇabhāraṃ bandhitvā te ubho sāṇabhāraṃ ādāya yena aññataraṃ gāmapaṭṭaṃ tenupasaṅkamiṃsu. Tattha addasaṃsu pahūtaṃ sāṇasuttaṃ chaḍḍitaṃ, disvā sahāyako sahāyakaṃ āmantesi– ‘yassa kho, samma, atthāya iccheyyāma sāṇaṃ, idaṃ pahūtaṃ sāṇasuttaṃ chaḍḍitaṃ. Tena hi, samma, tvañca sāṇabhāraṃ chaḍḍehi, ahañca sāṇabhāraṃ chaḍḍessāmi, ubho sāṇasuttabhāraṃ ādāya gamissāmā’ti. ‘Ayaṃ kho me, samma, sāṇabhāro dūrābhato ca susannaddho ca, alaṃ me tvaṃ pajānāhī’ti. Atha kho so sahāyako sāṇabhāraṃ chaḍḍetvā sāṇasuttabhāraṃ ādiyi.

　　 “Te yena aññataraṃ gāmapaṭṭaṃ tenupasaṅkamiṃsu. Tattha addasaṃsu pahūtā sāṇiyo chaḍḍitā, disvā sahāyako sahāyakaṃ āmantesi– ‘yassa kho samma, atthāya iccheyyāma sāṇaṃ vā sāṇasuttaṃ vā, imā pahūtā sāṇiyo chaḍḍitā. Tena hi, samma, tvañca sāṇabhāraṃ chaḍḍehi, ahañca sāṇasuttabhāraṃ chaḍḍessāmi, ubho sāṇibhāraṃ ādāya gamissāmā’ti ‘Ayaṃ kho me, samma, sāṇabhāro dūrābhato ca susannaddho ca, alaṃ me, tvaṃ pajānāhī’ti. Atha kho so sahāyako sāṇasuttabhāraṃ chaḍḍetvā sāṇibhāraṃ ādiyi.

　　 “Te yena aññataraṃ gāmapaṭṭaṃ tenupasaṅkamiṃsu. Tattha addasaṃsu pahūtaṃ khomaṃ chaḍḍitaṃ, disvā …pe… pahūtaṃ khomasuttaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ khomadussaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ kappāsaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ kappāsikasuttaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ kappāsikadussaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ ayaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ lohaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ tipuṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ sīsaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ sajjhaṃ chaḍḍitaṃ, disvā… pahūtaṃ suvaṇṇaṃ chaḍḍitaṃ, disvā sahāyako sahāyakaṃ āmantesi– ‘yassa kho, samma, atthāya iccheyyāma sāṇaṃ vā sāṇasuttaṃ vā sāṇiyo vā khomaṃ vā khomasuttaṃ vā khomadussaṃ vā kappāsaṃ vā kappāsikasuttaṃ vā kappāsikadussaṃ vā ayaṃ vā lohaṃ vā tipuṃ vā sīsaṃ vā sajjhaṃ vā, idaṃ pahūtaṃ suvaṇṇaṃ chaḍḍitaṃ. Tena hi, samma, tvañca sāṇabhāraṃ chaḍḍehi, ahañca sajjhabhāraṃ chaḍḍessāmi, ubho suvaṇṇabhāraṃ ādāya gamissāmā’ti. ‘Ayaṃ kho me, samma, sāṇabhāro dūrābhato ca susannaddho ca, alaṃ me tvaṃ pajānāhī’ti. Atha kho so sahāyako sajjhabhāraṃ chaḍḍetvā suvaṇṇabhāraṃ ādiyi.

　　 “Te yena sako gāmo tenupasaṅkamiṃsu. Tattha yo so sahāyako sāṇabhāraṃ ādāya agamāsi, tassa neva mātāpitaro abhinandiṃsu, na puttadārā abhinandiṃsu, na mittāmaccā abhinandiṃsu, na ca tatonidānaṃ sukhaṃ somanassaṃ adhigacchi. Yo pana so sahāyako suvaṇṇabhāraṃ ādāya agamāsi, tassa mātāpitaropi abhinandiṃsu, puttadārāpi abhinandiṃsu, mittāmaccāpi abhinandiṃsu, tatonidānañca sukhaṃ somanassaṃ adhigacchi. “Evameva kho tvaṃ, rājañña, sāṇabhārikūpamo maññe paṭibhāsi. Paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ; paṭinissajjetaṃ, rājañña, pāpakaṃ diṭṭhigataṃ. Mā te ahosi dīgharattaṃ ahitāya dukkhāyā”ti.

Saraṇagamanaṃ

　　 437. “Purimeneva ahaṃ opammena bhoto kassapassa attamano abhiraddho. Api cāhaṃ imāni vicitrāni pañhāpaṭibhānāni sotukāmo evāhaṃ bhavantaṃ kassapaṃ paccanīkaṃ kātabbaṃ amaññissaṃ. Abhikkantaṃ, bho kassapa, abhikkantaṃ, bho kassapa. Seyyathāpi, bho kassapa, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti evamevaṃ bhotā kassapena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ, bho kassapa, taṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi, dhammañca, bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ kassapo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gataṃ.

　　 “Icchāmi cāhaṃ, bho kassapa, mahāyaññaṃ yajituṃ, anusāsatu maṃ bhavaṃ kassapo, yaṃ mamassa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā”ti.

Yaññakathā

　　 438. “Yathārūpe kho, rājañña, yaññe gāvo vā haññanti ajeḷakā vā haññanti, kukkuṭasūkarā vā haññanti, vividhā vā pāṇā saṃghātaṃ āpajjanti, paṭiggāhakā ca honti micchādiṭṭhī micchāsaṅkappā micchāvācā micchākammantā micchā-ājīvā micchāvāyāmā micchāsatī micchāsamādhī, evarūpo kho, rājañña, yañño na mahapphalo hoti na mahānisaṃso na mahājutiko na mahāvipphāro. Seyyathāpi, rājañña, kassako bījanaṅgalaṃ ādāya vanaṃ paviseyya. So tattha dukkhette dubbhūme avihatakhāṇukaṇṭake bījāni patiṭṭhāpeyya khaṇḍāni pūtīni vātātapahatāni asāradāni asukhasayitāni. Devo ca na kālena kālaṃ sammādhāraṃ anuppaveccheyya. Api nu tāni bījāni vuddhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ āpajjeyyuṃ, kassako vā vipulaṃ phalaṃ adhigaccheyyā”ti? “No hidaṃ bho kassapa”. “Evameva kho, rājañña, yathārūpe yaññe gāvo vā haññanti, ajeḷakā vā haññanti, kukkuṭasūkarā vā haññanti, vividhā vā pāṇā saṃghātaṃ āpajjanti, paṭiggāhakā ca honti micchādiṭṭhī micchāsaṅkappā micchāvācā micchākammantā micchā-ājīvā micchāvāyāmā micchāsatī micchāsamādhī, evarūpo kho rājañña, yañño na mahapphalo hoti na mahānisaṃso na mahājutiko na mahāvipphāro.

　　 “Yathārūpe ca kho, rājañña, yaññe neva gāvo haññanti, na ajeḷakā haññanti, na kukkuṭasūkarā haññanti, na vividhā vā pāṇā saṃghātaṃ āpajjanti, paṭiggāhakā ca honti sammādiṭṭhī sammāsaṅkappā sammāvācā sammākammantā sammā-ājīvā sammāvāyāmā sammāsatī sammāsamādhī, evarūpo kho, rājañña, yañño mahapphalo hoti mahānisaṃso mahājutiko mahāvipphāro. Seyyathāpi, rājañña, kassako bījanaṅgalaṃ ādāya vanaṃ paviseyya. So tattha sukhette subhūme suvihatakhāṇukaṇṭake bījāni patiṭṭhapeyya akhaṇḍāni apūtīni avātātapahatāni sāradāni sukhasayitāni. Devo ca kālena kālaṃ sammādhāraṃ anuppaveccheyya. Api nu tāni bījāni vuddhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ āpajjeyyuṃ, kassako vā vipulaṃ phalaṃ adhigaccheyyā”ti? “Evaṃ, bho kassapa”. “Evameva kho, rājañña, yathārūpe yaññe neva gāvo haññanti, na ajeḷakā haññanti, na kukkuṭasūkarā haññanti, na vividhā vā pāṇā saṃghātaṃ āpajjanti, paṭiggāhakā ca honti sammādiṭṭhī sammāsaṅkappā sammāvācā sammākammantā sammā-ājīvā sammāvāyāmā sammāsatī sammāsamādhī, evarūpo kho, rājañña, yañño mahapphalo hoti mahānisaṃso mahājutiko mahāvipphāro”ti.

Uttaramāṇavavatthu

　　 439. Atha kho pāyāsi rājañño dānaṃ paṭṭhapesi samaṇabrāhmaṇakapaṇaddhikavaṇibbakayācakānaṃ Tasmiṃ kho pana dāne evarūpaṃ bhojanaṃ dīyati kaṇājakaṃ bilaṅgadutiyaṃ, dhorakāni ca vatthāni guḷavālakāni. Tasmiṃ kho pana dāne uttaro nāma māṇavo vāvaṭo ahosi. So dānaṃ datvā evaṃ anuddisati– “imināhaṃ dānena pāyāsiṃ rājaññameva imasmiṃ loke samāgacchiṃ, mā parasmin”ti. Assosi kho pāyāsi rājañño– “uttaro kira māṇavo dānaṃ datvā evaṃ anuddisati– ‘imināhaṃ dānena pāyāsiṃ rājaññameva imasmiṃ loke samāgacchiṃ, mā parasmin’”ti. Atha kho pāyāsi rājañño uttaraṃ māṇavaṃ āmantāpetvā etadavoca– “saccaṃ kira tvaṃ, tāta uttara, dānaṃ datvā evaṃ anuddisasi– ‘imināhaṃ dānena pāyāsiṃ rājaññameva imasmiṃ loke samāgacchiṃ, mā parasmin’”ti? “Evaṃ, bho”. “Kissa pana tvaṃ, tāta uttara, dānaṃ datvā evaṃ anuddisasi– ‘imināhaṃ dānena pāyāsiṃ rājaññameva imasmiṃ loke samāgacchiṃ, mā parasmin’ti? Nanu mayaṃ, tāta uttara, puññatthikā dānasseva phalaṃ pāṭikaṅkhino”ti? “Bhoto kho dāne evarūpaṃ bhojanaṃ dīyati kaṇājakaṃ bilaṅgadutiyaṃ, yaṃ bhavaṃ pādāpi na iccheyya samphusituṃ, kuto bhuñjituṃ, dhorakāni ca vatthāni guḷavālakāni, yāni bhavaṃ pādāpi na iccheyya samphusituṃ, kuto paridahituṃ. Bhavaṃ kho panamhākaṃ piyo manāpo, kathaṃ mayaṃ manāpaṃ amanāpena saṃyojemā”ti? “Tena hi tvaṃ, tāta uttara, yādisāhaṃ bhojanaṃ bhuñjāmi, tādisaṃ bhojanaṃ paṭṭhapehi. Yādisāni cāhaṃ vatthāni paridahāmi, tādisāni ca vatthāni paṭṭhapehī”ti. “Evaṃ, bho”ti kho uttaro māṇavo pāyāsissa rājaññassa paṭissutvā yādisaṃ bhojanaṃ pāyāsi rājañño bhuñjati, tādisaṃ bhojanaṃ paṭṭhapesi. Yādisāni ca vatthāni pāyāsi rājañño paridahati, tādisāni ca vatthāni paṭṭhapesi.

　　 440. Atha kho pāyāsi rājañño asakkaccaṃ dānaṃ datvā asahatthā dānaṃ datvā acittīkataṃ dānaṃ datvā apaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā cātumahārājikānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajji suññaṃ serīsakaṃ vimānaṃ. Yo pana tassa dāne vāvaṭo ahosi uttaro nāma māṇavo. So sakkaccaṃ dānaṃ datvā sahatthā dānaṃ datvā cittīkataṃ dānaṃ datvā anapaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajji devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ.

Pāyāsidevaputto

　　 441. Tena kho pana samayena āyasmā gavampati abhikkhaṇaṃ suññaṃ serīsakaṃ vimānaṃ divāvihāraṃ gacchati. Atha kho pāyāsi devaputto yenāyasmā gavampati tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ gavampatiṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhitaṃ kho pāyāsiṃ devaputtaṃ āyasmā gavampati etadavoca– “kosi tvaṃ, āvuso”ti? “Ahaṃ, bhante, pāyāsi rājañño”ti. “Nanu tvaṃ, āvuso, evaṃdiṭṭhiko ahosi– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’”ti? “Saccāhaṃ, bhante, evaṃdiṭṭhiko ahosiṃ– ‘itipi natthi paro loko, natthi sattā opapātikā, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’ti. Api cāhaṃ ayyena kumārakassapena etasmā pāpakā diṭṭhigatā vivecito”ti. “Yo pana te, āvuso, dāne vāvaṭo ahosi uttaro nāma māṇavo, so kuhiṃ upapanno”ti? “Yo me, bhante, dāne vāvaṭo ahosi uttaro nāma māṇavo, so sakkaccaṃ dānaṃ datvā sahatthā dānaṃ datvā cittīkataṃ dānaṃ datvā anapaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapanno devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ. Ahaṃ pana, bhante, asakkaccaṃ dānaṃ datvā asahatthā dānaṃ datvā acittīkataṃ dānaṃ datvā apaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā cātumahārājikānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapanno suññaṃ serīsakaṃ vimānaṃ. Tena hi, bhante gavampati, manussalokaṃ gantvā evamārocehi– ‘sakkaccaṃ dānaṃ detha, sahatthā dānaṃ detha, cittīkataṃ dānaṃ detha, anapaviddhaṃ dānaṃ detha. Pāyāsi rājañño asakkaccaṃ dānaṃ datvā asahatthā dānaṃ datvā acittīkataṃ dānaṃ datvā apaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā cātumahārājikānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapanno suññaṃ serīsakaṃ vimānaṃ. Yo pana tassa dāne vāvaṭo ahosi uttaro nāma māṇavo, so sakkaccaṃ dānaṃ datvā sahatthā dānaṃ datvā cittīkataṃ dānaṃ datvā anapaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapanno devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyatan’”ti.

　　 Atha kho āyasmā gavampati manussalokaṃ āgantvā evamārocesi– “sakkaccaṃ dānaṃ detha, sahatthā dānaṃ detha, cittīkataṃ dānaṃ detha, anapaviddhaṃ dānaṃ detha. Pāyāsi rājañño asakkaccaṃ dānaṃ datvā asahatthā dānaṃ datvā acittīkataṃ dānaṃ datvā apaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā cātumahārājikānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapanno suññaṃ serīsakaṃ vimānaṃ. Yo pana tassa dāne vāvaṭo ahosi uttaro nāma māṇavo, so sakkaccaṃ dānaṃ datvā sahatthā dānaṃ datvā cittīkataṃ dānaṃ datvā anapaviddhaṃ dānaṃ datvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapanno devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyatan”ti.

　　 Pāyāsisuttaṃ niṭṭhitaṃ dasamaṃ.

　　 Mahāvaggo niṭṭhito.

　　 Tassuddānaṃ–

　　 Mahāpadāna nidānaṃ, nibbānañca sudassanaṃ;

　　 Janavasabha govindaṃ, samayaṃ sakkapañhakaṃ.

　　 Mahāsatipaṭṭhānañca, pāyāsi dasamaṃ bhave.

　　 Mahāvaggapāḷi niṭṭhitā.