中部150经/那伽罗温达经(六处品[15])

这是我亲身听闻到的：一时，世尊与大比丘僧众一起在俱萨罗国游行，来到一个名叫那伽罗温达的婆罗门村。那伽罗温达的婆罗门居士们听说："释迦族人乔达摩沙门，从释迦族出家，与大比丘僧众一起游行到了那伽罗温达。关于这位乔达摩有这样的美誉：'他是世尊、阿罗汉、正等正觉、明行足、善逝、世间解、无上士、调御丈夫、天人师、佛陀、世尊（阿罗汉解释：阿罗汉是佛教中的最高修行境界,也是四种圣者(四果)中的最后一个阶段，阿罗汉是指已经完全断除所有烦恼,达到最终解脱的修行者。"阿罗汉"可译为"应供"、"无学"或"杀贼",意味着值得供养、不再需要学习、已杀死内心的烦恼；应供解释：断尽一切烦恼，智德圆满，应受人天供养、尊敬者；正等正觉解释：觉即知也。觉知遍于一切，是遍也。觉知契于理，是正也。谓遍正觉知一切法也。又诸佛之觉知平等，故曰等，离邪妄故曰等。明行足解释：明者，无上正等正觉也，行足者，脚足之义，指戒定慧言。佛依戒定慧之脚足而得无上正等正觉，故名明行足。善逝解释：又作善去、善解、善说无患、好说、好去。意即进入种种甚深三摩提与无量妙智慧中。世间解解释：即佛能了知众生、非众生二种世间之一切，既了知世间之因、世间之灭，亦了知出世间之道。无上士解释：又作无上、无上丈夫。如来之智德，于人中最胜，无有过之者，故称无上士。调御丈夫解释：可化导一切丈夫之调御师。佛以大慈、大悲、大智故，有时软美语，有时苦切语，有时杂语，以此调御令不失道。天人师解释：又作天人教师。谓佛陀为诸天与人类之教师，示导一切应作不应作、是善是不善，若能依教而行，不舍道法，能得解脱烦恼之报，故称天人师。又以佛陀度天、人者众，度余道者寡，故称为天人师。佛陀解释：即觉者，觉者解释：又作觉、知者。即已舍去迷妄分别，自彻真源，开显真理，具有大慈悲、大智慧、自觉、觉他、觉行圆满之圣者。世尊解释：为世间所尊重者之意，亦指世界中之最尊者）。'他以自己的智慧证悟并宣说这包含天、魔、梵天、沙门、婆罗门、天、人的世界（天、魔、梵天解释，见第八百零五章；沙门解释：出家修行人；婆罗门解释：意译净行、梵行、梵志、承习。印度四姓中，最上位之僧侣、学者阶级。为古印度一切知识之垄断者，自认为印度社会之最胜种姓）。他所说的法初善、中善、后善，具足义理和文词，显示完整清净的梵行（梵行解释：清净的修行，一般指修行八正道）。见到这样的阿罗汉是很好的。"

于是那伽罗温达的婆罗门居士们来到世尊处。有些人向世尊礼拜后坐在一旁，有些人与世尊互相问候寒暄后坐在一旁，有些人向世尊合掌后坐在一旁，有些人报上姓名后坐在一旁，有些人默然坐在一旁。世尊对坐在一旁的那伽罗温达婆罗门居士们说：

"居士们，如果其他外道游行者这样问你们：'什么样的沙门、婆罗门不应受到尊重、恭敬、尊崇、供养？'你们应该这样回答他们：'那些沙门、婆罗门对眼所见色尚未离贪、离嗔、离痴（色解释：物质事物，物质身体；嗔解释：愤怒，生气；愚痴解释：愚昧无知），内心未得平静，身语意行为不平等，这样的沙门、婆罗门不应受到尊重、恭敬、尊崇、供养。为什么呢？因为我们也是对眼所见色未离贪、嗔、痴，内心未得平静，身语意行为不平等，我们看不出他们比我们有什么更殊胜的修行。同样地，对耳所闻声音、鼻所闻香、舌所尝味、身所触物、意所知法未离贪、嗔、痴的沙门、婆罗门也是如此。'"

"相反地，如果他们问：'什么样的沙门、婆罗门应该受到尊重、恭敬、尊崇、供养？'你们应该回答：'那些对六根对象已离贪、嗔、痴，内心平静（六根解释，见第八百零二章），身语意行为平等的沙门、婆罗门应该受到尊重为什么呢？因为我们对六根对象还未离贪、嗔、痴，内心未得平静，身语意行为不平等，而这些沙门婆罗门的修行超越了我们，所以他们应该受到尊重、恭敬、尊崇、供养。"

"如果外道游行者进一步问：'你们根据什么特征和理由这样说？你们怎么知道这些尊者已经离贪或正在断除贪欲，已经离嗔或正在断除嗔恚，已经离痴或正在断除愚痴？'你们应该这样回答：'因为这些尊者居住在远离的森林、荒野、边地（边地解释：边境偏远之地）。在那里没有能令人反复观看而生喜乐的色境，没有能令人反复听闻而生喜乐的声音，没有能令人反复嗅闻而生喜乐的香味，没有能令人反复品尝而生喜乐的滋味，没有能令人反复触摸而生喜乐的触境（触解释，见第四百二十二章）。朋友们，这就是我们的理由和依据，使我们相信这些尊者或已离贪、嗔、痴，或正在断除贪、嗔、痴。'"

听完这些话，那伽罗温达的婆罗门居士们对世尊说："太妙了，乔达摩先生！就像有人把倒转的东西摆正，把隐藏的显露出来，为迷路者指明道路，在黑暗中举起明灯，使有眼者得见诸色。同样地，乔达摩先生以种种方便开示正法。我们皈依乔达摩先生、皈依法、皈依比丘僧。愿乔达摩先生接受我们为优婆塞（优婆塞解释：没有出家，男性在家修行佛弟子），从今日起终身皈依。"

那伽罗温达经第八完。

巴利语原版经文

MN.150/(8) Nagaravindeyyasuttaṃ

　　 434. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ yena nagaravindaṃ nāma kosalānaṃ brāhmaṇānaṃ gāmo tadavasari. Assosuṃ kho nagaravindeyyakā brāhmaṇagahapatikā– “samaṇo khalu, bho, gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ nagaravindaṃ anuppatto. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato– ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti. So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ sātthaṃ sabyañjanaṃ, kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotī”ti.

　　 Atha kho nagaravindeyyakā brāhmaṇagahapatikā yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā appekacce bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Appekacce bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsu; sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Appekacce yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Appekacce bhagavato santike nāmagottaṃ sāvetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Appekacce tuṇhībhūtā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinne kho nagaravindeyyake brāhmaṇagahapatike bhagavā etadavoca–

　　 435. “Sace vo, gahapatayo, aññatitthiyā paribbājakā evaṃ puccheyyuṃ– ‘kathaṃbhūtā, gahapatayo, samaṇabrāhmaṇā na sakkātabbā na garukātabbā na mānetabbā na pūjetabbā’ti? Evaṃ puṭṭhā tumhe, gahapatayo, tesaṃ aññatitthiyānaṃ paribbājakānaṃ evaṃ byākareyyātha– ‘ye te samaṇabrāhmaṇā cakkhuviññeyyesu rūpesu avītarāgā avītadosā avītamohā, ajjhattaṃ avūpasantacittā, samavisamaṃ caranti kāyena vācāya manasā, evarūpā samaṇabrāhmaṇā na sakkātabbā na garukātabbā na mānetabbā na pūjetabbā. Taṃ kissa hetu? Mayampi hi cakkhuviññeyyesu rūpesu avītarāgā avītadosā avītamohā, ajjhattaṃ avūpasantacittā, samavisamaṃ carāma kāyena vācāya manasā, tesaṃ no samacariyampi hetaṃ uttari apassataṃ. Tasmā te bhonto samaṇabrāhmaṇā na sakkātabbā na garukātabbā na mānetabbā na pūjetabbā. Ye te samaṇabrāhmaṇā sotaviññeyyesu saddesu… ghānaviññeyyesu gandhesu… jivhāviññeyyesu rasesu… kāyaviññeyyesu phoṭṭhabbesu… manoviññeyyesu dhammesu avītarāgā avītadosā avītamohā, ajjhattaṃ avūpasantacittā, samavisamaṃ caranti kāyena vācāya manasā, evarūpā samaṇabrāhmaṇā na sakkātabbā na garukātabbā na mānetabbā na pūjetabbā. Taṃ kissa hetu? Mayampi hi manoviññeyyesu dhammesu avītarāgā avītadosā avītamohā ajjhattaṃ avūpasantacittā, samavisamaṃ carāma kāyena vācāya manasā, tesaṃ no samacariyampi hetaṃ uttari apassataṃ. Tasmā te bhonto samaṇabrāhmaṇā na sakkātabbā na garukātabbā na mānetabbā na pūjetabbā’ti. Evaṃ puṭṭhā tumhe, gahapatayo, tesaṃ aññatitthiyānaṃ paribbājakānaṃ evaṃ byākareyyātha.

　　 436. “Sace pana vo, gahapatayo, aññatitthiyā paribbājakā evaṃ puccheyyuṃ– ‘kathaṃbhūtā, gahapatayo, samaṇabrāhmaṇā sakkātabbā garukātabbā mānetabbā pūjetabbā’ti? Evaṃ puṭṭhā tumhe, gahapatayo, tesaṃ aññatitthiyānaṃ paribbājakānaṃ evaṃ byākareyyātha– ‘ye te samaṇabrāhmaṇā cakkhuviññeyyesu rūpesu vītarāgā vītadosā vītamohā, ajjhattaṃ vūpasantacittā, samacariyaṃ caranti kāyena vācāya manasā, evarūpā samaṇabrāhmaṇā sakkātabbā garukātabbā mānetabbā pūjetabbā. Taṃ kissa hetu? Mayampi hi cakkhuviññeyyesu rūpesu avītarāgā avītadosā avītamohā, ajjhattaṃ avūpasantacittā, samavisamaṃ carāma kāyena vācāya manasā, tesaṃ no samacariyampi hetaṃ uttari passataṃ. Tasmā te bhonto samaṇabrāhmaṇā sakkātabbā garukātabbā mānetabbā pūjetabbā. Ye te samaṇabrāhmaṇā sotaviññeyyesu saddesu… ghānaviññeyyesu gandhesu… jivhāviññeyyesu rasesu… kāyaviññeyyesu phoṭṭhabbesu… manoviññeyyesu dhammesu vītarāgā vītadosā vītamohā, ajjhattaṃ vūpasantacittā, samacariyaṃ caranti kāyena vācāya manasā, evarūpā samaṇabrāhmaṇā sakkātabbā garukātabbā mānetabbā pūjetabbā. Taṃ kissa hetu? Mayampi hi manoviññeyyesu dhammesu avītarāgā avītadosā avītamohā ajjhattaṃ avūpasantacittā, samavisamaṃ carāma kāyena vācāya manasā, tesaṃ no samacariyampi hetaṃ uttari passataṃ. Tasmā te bhonto samaṇabrāhmaṇā sakkātabbā garukātabbā mānetabbā pūjetabbā’ti Evaṃ puṭṭhā tumhe, gahapatayo, tesaṃ aññatitthiyānaṃ paribbājakānaṃ evaṃ byākareyyātha.

　　 437. “Sace pana vo, gahapatayo, aññatitthiyā paribbājakā evaṃ puccheyyuṃ– ‘ke panāyasmantānaṃ ākārā, ke anvayā, yena tumhe āyasmanto evaṃ vadetha? Addhā te āyasmanto vītarāgā vā rāgavinayāya vā paṭipannā, vītadosā vā dosavinayāya vā paṭipannā, vītamohā vā mohavinayāya vā paṭipannā’ti? Evaṃ puṭṭhā tumhe, gahapatayo, tesaṃ aññatitthiyānaṃ paribbājakānaṃ evaṃ byākareyyātha– ‘tathā hi te āyasmanto araññavanapatthāni pantāni senāsanāni paṭisevanti. Natthi kho pana tattha tathārūpā cakkhuviññeyyā rūpā ye disvā disvā abhirameyyuṃ, natthi kho pana tattha tathārūpā sotaviññeyyā saddā ye sutvā sutvā abhirameyyuṃ, natthi kho pana tattha tathārūpā ghānaviññeyyā gandhā ye ghāyitvā ghāyitvā abhirameyyuṃ natthi kho pana tattha tathārūpā jivhāviññeyyā rasā ye sāyitvā sāyitvā abhirameyyuṃ, natthi kho pana tattha tathārūpā kāyaviññeyyā phoṭṭhabbā ye phusitvā phusitvā abhirameyyuṃ. Ime kho no, āvuso, ākārā, ime anvayā, yena mayaṃ evaṃ vadema– addhā te āyasmanto vītarāgā vā rāgavinayāya vā paṭipannā, vītadosā vā dosavinayāya vā paṭipannā, vītamohā vā mohavinayāya vā paṭipannā’ti. Evaṃ puṭṭhā tumhe, gahapatayo, tesaṃ aññatitthiyānaṃ paribbājakānaṃ evaṃ byākareyyāthā”ti.

　　 Evaṃ vutte, nagaravindeyyakā brāhmaṇagahapatikā bhagavantaṃ etadavocuṃ – “abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama! Seyyathāpi, bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya– ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti; evamevaṃ bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Ete mayaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāma dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsake no bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupete saraṇaṃ gate”ti.

　　 Nagaravindeyyasuttaṃ niṭṭhitaṃ aṭṭhamaṃ.