第一千一百三十章 教诫罗睺罗小经
中部147经/教诫罗睺罗小经(六处品[15])
这是我亲身听闻到的:一时,世尊住在舍卫城祇树给孤独园。那时,世尊独处静坐时,心中生起这样的想法:"罗睺罗的解脱成熟之法已经成熟,我应当进一步教导罗睺罗达到漏尽(漏尽解释:烦恼已经灭尽)。"
于是,世尊在上午着衣持钵,入舍卫城乞食。乞食回来后,用餐毕,对尊者罗睺罗说:"罗睺罗,拿坐具来,我们去安陀林昼住。"罗睺罗回答:"是的,尊者。"然后拿着坐具跟随在世尊身后。
当时,数千天神跟随着世尊,心想:"今天世尊将教导尊者罗睺罗达到漏尽。"世尊进入安陀林,在一棵树下的座位上坐下。尊者罗睺罗礼敬世尊后,坐在一旁。世尊对坐在一旁的罗睺罗说:
"罗睺罗,你认为如何,眼根是常还是无常(眼根解释:即是六根之一,眼根,耳根,鼻根,舌根,身根,意根。六根解释,见第八百零二章;无常解释:随时在变化,无法永恒存在,无法永远保持不变)?"
"是无常,尊者。"
"无常的是苦还是乐?"
"是苦,尊者。"
"对于无常、苦、变易之法,是否适合认为'这是我的,这是我,这是我的自我'?"
"不是的,尊者。"
"你认为如何,罗睺罗,色是常还是无常(色解释:物质事物,物质身体)?"
"是无常,尊者。"
"无常的是苦还是乐?"
"是苦,尊者。"
"对于无常、苦、变易之法,是否适合认为'这是我的,这是我,这是我的自我'?"
"不是的,尊者。"
"你认为如何,罗睺罗,眼识是常还是无常(眼识解释,见第一百八十八章;六识解释,见第一百八十八章)?"
"是无常,尊者。"
"无常的是苦还是乐?"
"是苦,尊者。"
"对于无常、苦、变易之法,是否适合认为'这是我的,这是我,这是我的自我'?"
"不是的,尊者。"
"你认为如何,罗睺罗,眼触是常还是无常(眼触、耳触、鼻触、舌触、身触、意触,六触解释,见第一百八十九章)?"
"是无常,尊者。"
"无常的是苦还是乐?"
"是苦,尊者。"
"对于无常、苦、变易之法,是否适合认为'这是我的,这是我,这是我的自我'?"
"不是的,尊者。"
"你认为如何,罗睺罗,凡由眼触为缘所生的受、想、行、识(受、想、行、识解释:感受,念想思想,行为,认识分别判断),这些是常还是无常?"
"是无常,尊者。"
"无常的是苦还是乐?"
"是苦,尊者。"
"对于无常、苦、变易之法,是否适合认为'这是我的,这是我,这是我的自我'?"
"不是的,尊者。"
以下世尊以同样的方式询问了耳、鼻、舌、身、意等其他感官:
"你认为如何,罗睺罗,耳是常还是无常?"
"是无常,尊者。"
[中略]
"鼻是常还是无常?"
"是无常,尊者。"
[中略]
"舌是常还是无常?"
"是无常,尊者。"
[中略]
"身是常还是无常?"
"是无常,尊者。"
[中略]
"意是常还是无常?"
"是无常,尊者。"
"无常的是苦还是乐?"
"是苦,尊者。"
"对于无常、苦、变易之法,是否适合认为'这是我的,这是我,这是我的自我'?"
"不是的,尊者。"
"你认为如何,罗睺罗,法是常还是无常(法解释:即是法尘:法尘解释:六尘之一,法尘是意根所缘的境界,意根对前五根所缘的境界,分别好丑,而起善恶诸法,是名法尘。吾人日常动作,虽已过去,而前尘影事,忆念不忘,即是法尘的作用)?"
"是无常,尊者。"
"无常的是苦还是乐?"
"是苦,尊者。"
"对于无常、苦、变易之法,是否适合认为'这是我的,这是我,这是我的自我'?"
"不是的,尊者。"
"你认为如何,罗睺罗,意识是常还是无常?"
"是无常,尊者。"
"无常的是苦还是乐?"
"是苦,尊者。"
"对于无常、苦、变易之法,是否适合认为'这是我的,这是我,这是我的自我'?"
"不是的,尊者。"
"你认为如何,罗睺罗,意触是常还是无常?"
"是无常,尊者。"
"无常的是苦还是乐?"
"是苦,尊者。"
"对于无常、苦、变易之法,是否适合认为'这是我的,这是我,这是我的自我'?"
"不是的,尊者。"
"你认为如何,罗睺罗,凡由意触为缘所生的受、想、行、识,这些是常还是无常?"
"是无常,尊者。"
"无常的是苦还是乐?"
"是苦,尊者。"
"对于无常、苦、变易之法,是否适合认为'这是我的,这是我,这是我的自我'?"
"不是的,尊者。"
"罗睺罗,多闻圣弟子如是观察,则于眼生厌,于色生厌,于眼识生厌,于眼触生厌,于一切眼触所生的受、想、行、识亦生厌。于耳生厌,于声生厌...于鼻生厌,于香生厌...于舌生厌,于味生厌...于身生厌,于触生厌...于意生厌,于法生厌,于意识生厌,于意触生厌,于一切意触所生的受、想、行、识亦生厌。生厌则离贪,离贪则解脱,解脱时生起解脱智,知'生已尽,梵行已立(梵行解释:清净的修行,一般指修行八正道),所作已办,不受后有'。"
世尊说此法时,尊者罗睺罗欢喜,踊跃赞叹世尊所说。当此解说宣说时,尊者罗睺罗的心无取著而得解脱。同时,数千天神远尘离垢,生起法眼,见"有集法者皆是灭法"。
第五《教诫罗睺罗小经》终。
巴利语原版经文
MN.147/(5) Cūḷarāhulovādasuttaṃ
416. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Atha kho bhagavato rahogatassa paṭisallīnassa evaṃ cetaso parivitakko udapādi– “paripakkā kho rāhulassa vimuttiparipācanīyā dhammā. Yaṃnūnāhaṃ rāhulaṃ uttariṃ āsavānaṃ khaye vineyyan”ti. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya sāvatthiṃ piṇḍāya pāvisi. Sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto āyasmantaṃ rāhulaṃ āmantesi– “gaṇhāhi, rāhula, nisīdanaṃ; yena andhavanaṃ tenupasaṅkamissāma divāvihārāyā”ti “Evaṃ, bhante”ti kho āyasmā rāhulo bhagavato paṭissutvā nisīdanaṃ ādāya bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandhi.
Tena kho pana samayena anekāni devatāsahassāni bhagavantaṃ anubandhāni honti– “ajja bhagavā āyasmantaṃ rāhulaṃ uttariṃ āsavānaṃ khaye vinessatī”ti. Atha kho bhagavā andhavanaṃ ajjhogāhetvā aññatarasmiṃ rukkhamūle paññatte āsane nisīdi. Āyasmāpi kho rāhulo bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho āyasmantaṃ rāhulaṃ bhagavā etadavoca–
417. “Taṃ kiṃ maññasi, rāhula, cakkhu niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, bhante . “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Taṃ kiṃ maññasi, rāhula, rūpā niccā vā aniccā vā”ti? “Aniccā, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Taṃ kiṃ maññasi, rāhula, cakkhuviññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Taṃ kiṃ maññasi, rāhula, cakkhusamphasso nicco vā anicco vā”ti? “Anicco, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Taṃ kiṃ maññasi, rāhula, yamidaṃ cakkhusamphassapaccayā uppajjati vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ tampi niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti “Aniccaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”.
418. “Taṃ kiṃ maññasi rāhula, sotaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, bhante …pe… ghānaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, bhante …pe… jivhā niccā vā aniccā vā”ti? “Aniccā, bhante …pe… kāyo nicco vā anicco vā”ti? “Anicco, bhante …pe… mano nicco vā anicco vā”ti? “Anicco, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ–‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Taṃ kiṃ maññasi rāhula, dhammā niccā vā aniccā vā”ti? “Aniccā, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Taṃ kiṃ maññasi rāhula, manoviññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Taṃ kiṃ maññasi rāhula, manosamphasso nicco vā anicco vā”ti? “Anicco, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. “Taṃ kiṃ maññasi, rāhula, yamidaṃ manosamphassapaccayā uppajjati vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ, tampi niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ, dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ – ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”.
419. “Evaṃ passaṃ, rāhula, sutavā ariyasāvako cakkhusmiṃ nibbindati, rūpesu nibbindati, cakkhuviññāṇe nibbindati, cakkhusamphasse nibbindati, yamidaṃ cakkhusamphassapaccayā uppajjati vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ tasmimpi nibbindati. Sotasmiṃ nibbindati, saddesu nibbindati …pe… ghānasmiṃ nibbindati, gandhesu nibbindati… jivhāya nibbindati, rasesu nibbindati… kāyasmiṃ nibbindati, phoṭṭhabbesu nibbindati… manasmiṃ nibbindati, dhammesu nibbindati, manoviññāṇe nibbindati, manosamphasse nibbindati, yamidaṃ manosamphassapaccayā uppajjati vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ tasmimpi nibbindati. Nibbindaṃ virajjati, virāgā vimuccati. Vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hoti. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānātī”ti.
Idamavoca bhagavā. Attamano āyasmā rāhulo bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti. Imasmiñca pana veyyākaraṇasmiṃ bhaññamāne āyasmato rāhulassa anupādāya āsavehi cittaṃ vimucci. Tāsañca anekānaṃ devatāsahassānaṃ virajaṃ vītamalaṃ dhammacakkhuṃ udapādi– ‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ sabbaṃ taṃ nirodhadhamman”ti.
Cūḷarāhulovādasuttaṃ niṭṭhitaṃ pañcamaṃ.